Ak, cik jaukas un idilles pilnas daudziem ir atmiņas par «tur, civilizētajos Rietumos», pavadītām dienām. Cilvēki laipni, un, kas pats interesantākais, cilvēka labākie draugi – suņi – ir tieši tādi, kādus mēs tos iztēlojamies.
Ak, cik jaukas un idilles pilnas daudziem ir atmiņas par “tur, civilizētajos Rietumos”, pavadītām dienām. Cilvēki laipni, un, kas pats interesantākais, cilvēka labākie draugi – suņi – ir tieši tādi, kādus mēs tos iztēlojamies. Viņi uzvedas nevainojami, nerej, nelec virsū katram pretimnācējam, kur nu vēl kādam parādīs zobus. Un nekur, nu labi, gandrīz nekur neredz viņu eksistences pārpalikumus – kakas. Tās nu gan savāc paši gādīgie suņu īpašnieki, kas savus mīluļus, maksājot bargu naudu, ir skolojuši, veduši pie dārgiem veterinārārstiem un visādi citādi apčubinājuši. Un kā plāksteris uz mūsu suņumīļa dvēseles – ar suni, lielu vai mazu, varat iet kafejnīcā vai veikalā, apmeklēt tos bez bažām par neapmierināto sašutuma kliedzieniem.
Nonākot mūsmājās, situācija pārvēršas pretmetā. Dažs suņa saimnieks necenšas īpaši noslogot sevi ar tā audzināšanu un medicīnas rūpēm. Vai tad, kad mazais kamoliņš – kucēns – parādījās jūsu mājās, painteresējāties, kur varēsiet nodarboties ar viņa skološanu? Vai, vedot viņu pastaigā, kabatā vienmēr ir maisiņš, kurā savākt sava mīluļa ekskrementus? Liekas, galvenais ir mīlestība un vēlme paturēt blakus kādu, kas sapratīs bez vārdiem un mīlēs bez nosacījumiem. Bet tā jau ir tikai līdz brīdim, kamēr ar savu mīluli nedodamies ārpus četrām sienām. Sabiedrība mūs vērtē abus kopā. Tāpēc nevajag uzreiz brēkt pret debesīm, ka esam nesaprasti un klaji nedemokrātiski diskriminēti, ka mūs nevēlas redzēt nedz kafejnīcā, nedz veikalā. Cienīsim savu suni, un tad jau pamazām mūsu draudzību sāks saprast tie, kam tās vēl nav.
