Kopš 8. Saeimas ievēlēšanas 2002. gadā veselības aprūpe piedzīvojusi patstāvīgas ministrijas izveidi, mediķu streikus un lielas pacientu daļas pastāvīgas bažas, ka nespēs samaksāt ārstēšanās izdevumus.
Kopš 8. Saeimas ievēlēšanas 2002. gadā veselības aprūpe piedzīvojusi patstāvīgas ministrijas izveidi, mediķu streikus un lielas pacientu daļas pastāvīgas bažas, ka nespēs samaksāt ārstēšanās izdevumus.
Krīze novērsta?
Krīzes novēršana veselības aprūpē bija uzdevums numur viens, ko izvirzīja 2004. gada decembrī izveidotā Aigara Kalvīša valdība. Šajā rakstā par to, kas no valdības deklarācijā solītā paveikts, kā to vērtē eksperti un ko partijas sola nākamajos četros gados.
Svarīgi valdības solījumi ir pildīti – paplašinās valsts apmaksāto medikamentu loks, uzlabojas neatliekamās palīdzības tehniskais nodrošinājums. Pērn apstiprināts tā sauktais māsterplāns veselības aprūpes attīstībai līdz 2010. gadam. No 2005. gada reorganizētas pašvaldību slimokases un finanšu līdzekļu plūsmu administrē viena valsts aģentūra – Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA). Mediķu algas aug, tomēr speciālistu skaits sarūk, palielinās nozarē strādājošo vidējais vecums, un pacienti pārmaiņas vērtē skeptiski.
Ministrija par padarīto komentāros neizplūst – ministra padomnieks Normunds Beļskis teic, lai cilvēki vērtē paši, ieskatoties skaitļos. Izdevumi uz vienu iedzīvotāju veselības aprūpē stabili palielinās.
Veselību bez naudas nenopirksi
Par spīti augošajiem skaitļiem, Pacientu tiesību biroja vadītāja Liene Šulce vērtē, ka veselības aprūpes pieejamība pēdējos gados Latvijā nav uzlabojusies. To nosaka gan joprojām ierobežotie finanšu resursi – valsts un pacientu, gan pakalpojuma nesaņemšana savlaicīgi un pietiekami kvalitatīvi. Reizēm pat uz “vienkārša” speciālista, piemēram, okulista, konsultāciju jāgaida rindā, lai arī palīdzība ir akūti nepieciešama. Birojā vairs tā nesūdzas, ka “ātrie” kavētos, toties ilgāk jāgaida uzņemšanas nodaļā, kad tie atveduši. Amatpersonas to skaidro ar darbaspēka trūkumu un pārslogotību.
Ārstu novērojumi apliecina, ka pacienti pēc palīdzības vēršas novēloti, vairāk ir ielaistu slimību. To sekmējusi ārsta konsultāciju sadārdzināšanās. No pērnā aprīļa par vizīti pie speciālista pacienta iemaksa palielinājusies līdz 2 latiem (lats pensionāriem, kuru pensija nepārsniedz 60 latu). Samaksa par ģimenes ārsta konsultāciju palika 50 santīmu, toties mājas vizīte ir maksas pakalpojums, kam valsts nenosaka “griestus”. Jāmaksā arī par “ātro” izsaukumu, ja tas nav bijis pamatots. Tas cilvēkus biedē, tāpēc nereti palīdzība tiek saņemta novēloti, kas rada smagas, iespējams, neatgriezeniskas sekas.
Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija “Sustento” nesen veica pētījumu, aptaujājot 280 cilvēku ar draudošu invaliditāti. 78 procentiem respondentu trūkst naudas veselības aprūpei, kas spiež atteikties no medikamentiem, pietiekami biežām ārstu konsultācijām, ārstēšanās stacionārā, ķirurģiskām un citām dārgām procedūrām.
Līdzekļu taupības nolūkos no pērnā gada ieviests references princips kompensējamo zāļu sistēmā – valsts apmaksā lētākās no savstarpēji aizvietojamām zālēm. Ja pacients grib ko dārgāku, starpība jāsedz pašam. Pēc “Sustento” vadītājas Guntas Ančas domām, tas palielina līdzmaksājuma daļu pacientiem, kas pieraduši pie noteikta medikamenta, kura iegādi iepriekš valsts kompensēja. Turklāt aptiekās bieži nav pieejami lētākie preparāti. Vienlaikus viņa pozitīvi vērtē to, ka kompensējamo medikamentu sarakstā tiek iekļautas jaunas diagnozes un zāles.
Pakalpojums attālinās, pašvaldības lāpās
Ārsti aizvadītajos gados kļuvuši mazāk sasniedzami ne tikai naudas dēļ. Ārstu un to palīgu skaita sarukšana veicina rindas. Pacientam jāpārvar arvien lielāks attālums līdz mediķim, jārēķinās ar transporta izdevumu kāpumu. Ieviestā kvotu sistēma valsts finansētiem pakalpojumiem rada rindas uz plānveida operācijām.
Valdības apstiprinātais plāns paredz apvienot un pārprofilēt slimnīcas, samazinot to skaitu vairāk nekā divas reizes. 2004. gadā Latvijā bija 121 slimnīca, bet 2010. gadā jābūt 52 slimnīcām un 28 veselības aprūpes centriem.
Pašvaldību likums kā vienu no funkcijām tām paredz nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kaut teorētiski nozari finansē valsts un pacients ar līdzmaksājumu. Uzturēt slimnīcas tikai saviem spēkiem, ko ierēdņi piedāvājuši māsterplāna pretiniekiem, neatļauj pašvaldību nepietiekamais budžets. Pagaidām lauku pašvaldības glābj primāro veselības aprūpi, pēc iespējas sedzot ģimenes ārstiem komunālos maksājumus, degvielas izdevumus u.c.
Latvijā joprojām ir radikāla atšķirība starp lauku un pilsētu iedzīvotāju iespējām saņemt ārstniecības pakalpojumus, uzskata Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētāja padomniece Silvija Šimfa. Valstij būtu jāgādā, lai ģimenes ārsta institūcija efektīvi darbotos arī laukos, kur mazs skaits pacientu izkaisīti salīdzinoši lielā teritorijā, bet tagad pašvaldībām jāalgo ārsta palīgi. Lai glābtu lauciniekus no vēl lielākas diskriminācijas, LPS pagaidām iebilst pret mazo slimnīcu likvidēšanu. “Nenoliedzu, ka tur bieži veselības problēmas sajaucas ar sociālajām, bet cilvēka dzīvi nevar saskaldīt starp divām ministrijām, kas nespēj panākt risinājumu,” uzskata S. Šimfa.
Viņasprāt, svarīgi būtu mainīt proporcijas izdevumiem starp profilaksi, ārstniecību un rehabilitāciju – vairāk veicinot veselīgu dzīvesveidu, cilvēki mazāk uzturētos slimnīcās.
Algu kāpums neaptur ārstu aiziešanu
Praktizējošo ārstu skaits valstī sarūk, jo atalgojums joprojām nav konkurētspējīgs Eiropā. Izplatīta viņu aiziešana uz darbu farmācijas firmās, kas savukārt prasa pārtraukt ārsta praksi, bet bez tā nav iespējams saglabāt ārsta sertifikātu un atsākt darbu specialitātē.
No 1. jūlija ārstu vidējā alga ir 440 latu jeb divas reizes lielāka par tautsaimniecībā nodarbināto vidējo darba samaksu, bet šogad panāktā valdības un arodbiedrības vienošanās paredz, ka no 2009. gada šī starpība palielināsies līdz 2,5 reizēm.
Ārsti atzīst, ka sabiedrības attieksme pret viņu profesiju ir ievērojami agresīvāka nekā pirms gadiem divdesmit. “Vairāk kļūst nemotivētu prasību, kuras medicīna nevar atrisināt, jo dzīvas kvalitātes jautājumi nav tikai mediķa pārziņā. Pareizi attīstot likumdošanu par pacientu tiesībām, aizmirsts par viņu pienākumiem pret veselību. Vāji risināts sociālo garantiju nodrošinājums medicīnas darbiniekiem,” saka Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka. Tomēr kopumā pēdējos gados veselības aprūpes sistēma esot stabila un prognozējama, ES resursu piesaiste ļāvusi īstenot daudzus projektus infrastruktūras modernizācijā. “Ja ieguldījumus medicīnā ik gadu turpinās palielināt par 0,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta, jau 5 – 10 gados mūsu sistēma neatšķirsies no tuvējo ES valstu līmeņa,” uzskata Ārstu biedrības prezidents.
Ko sola partijas?
Partiju priekšvēlēšanu programmās nav daudz konkrētu solījumu, kas liecinātu par nodomiem 9. Saeimā īpaši rūpēties par veselību.
Tautas partija, kuras pārstāvis Gundars Bērziņš kopš 2004. gada decembra vada Veselības ministriju, kā mērķi izvirza vien “turpināt veselības aprūpes sakārtošanu.”
Uz lūgumu konkrētāk nosaukt trīs svarīgākos darbus veselības aprūpes pilnveidošanā, G.Bērziņš aicina visu sabiedrību nākt talkā vilkt smago medicīnas vezumu un norāda, ka pozitīva attieksme bieži vien ir svarīgāka par papildus piešķirtu latu. “Nevar atrisināt problēmas medicīnā, ja nerisināsim pamatlietas katrs sevī, visā sabiedrībā un valstī!” uzskata G.Bērziņš.
Veselības ministriju 2003. gada februārī izveidoja “Jaunā laika” (JL) līdera Eināra Repšes vadītā valdība, tās vadībā ieceļot ar “zelta rokām” slaveno Āri Auderu, kuru vēlāk nomainīja Ingrīda Circene. JL sola nodrošināt pieejamību veselības pakalpojumiem un profilaksei, ik gadu veselības aprūpes budžetu palielināt par 0,5 procentiem no IKP.
Zaļo un Zemnieku savienība, kuras premjers Indulis Emsis īsu brīdi bija veselības ministrs savā valdībā 2004. gadā, nākamās Saeimas laikā sola uzlabot neatliekamās palīdzības infrastruktūru, ģimenes ārstu, speciālistu un stacionāru pieejamību, pilnveidot valsts finansējumu veselības aizsardzībai un profilaksei, īpaši ierobežojot alkoholismu, narkomāniju un smēķēšanu.
Līdzšinējie opozicionāri no apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” iestājas par bērnu, pensionāru un invalīdu bezmaksas ārstēšanu, bet strādājošajiem sola valsts garantētu minimumu plus obligāto medicīnisko apdrošināšanu uz iekasēto nodokļu rēķina. Veselības aprūpes finansējumu sola ne mazāku par 8 procentiem no IKP. Tas ir ambiciozs plāns, jo šogad Latvijā veselībai tērē 3,68 procentus no IKP un 8. Saeimas laikā tas lēni palielinājies no 3,1 procenta 2002. gadā.
LPP/LC saraksts lakoniski sola: “Kvalitatīvu veselības aprūpi padarīsim pieejamu visiem”, savukārt TB/LNNK programmā šī joma vispār nav īpaši izdalīta.
Nākamajā laikraksta numurā lasiet par labklājību un sociālo drošību.
***
Iepriecina
– Finansējums veselības aprūpei palielinājies no 176 milj. latu 2002. gadā līdz 347 milj. 2006. gadā
– Paplašinās valsts apmaksāto medikamentu loks
– Paaugstinās ārstu algas
Uztrauc
– Līdz 2010. gadam slimnīcu skaitu samazinās divas reizes
– Maksa par ārstu konsultācijām aug, pakalpojuma pieejamība samazinās
– Saeimā iestrēdzis Pacientu likums
