Nešaubos, ka daudzi iedzīvotāji labprāt nikni uzdotu mūsu birokrātu kliķei tālrādē jau izskanējušo jautājumu – nu kas tā par muldēšanu?
Nešaubos, ka daudzi iedzīvotāji labprāt nikni uzdotu mūsu birokrātu kliķei tālrādē jau izskanējušo jautājumu – nu kas tā par muldēšanu?
Ikreiz, kad Latvijā notiek diskusijas par sabiedrības mazturīgākās daļas – pensionāru – dzīves līmeņa uzlabošanu, frāzes un atrunas atkārtojas kā Ziemassvētku pantiņi. Sak, pensiju sistēma mums varen laba, tik ar to naudiņu tā knapi, pensionāru jau arī daudz un tā tālāk. Bet kārtējā programma tiekot izstrādāta, un pēc kāda gada pirmais variants būšot gatavs.
Protams, tiek locīts arī allaž tik ērtais un noslēpumainais vārdu salikums “iztikas minimums”. Ko tur liegt, īsts statistisks birokrātu bieds, kas izaudzis jau gandrīz līdz pusotram simtam latu! Tajā pašā laikā nenormāli augošās dārdzības apstākļos savu mūžu nostrādājušu cilvēku tūkstoši nesaņem pat to!
Bet kaut kad jau kļūšot labāk, un pensionāriem vismaz šis minimums tikšot garantēts – pēc gadiņiem desmit varbūt… Vietā jautāt – kas vispār ir šis aizvēsturiskais lielums, aiz kā slēpt stulbas ilūzijas par labāku nākotni? “Minimumā” slēpjas gandrīz viss, ko normālai dzīvei var vēlēties. Vismaz iztikšanas jomā. Maize, gaļa, piens, pat našķi, apģērbs, apavi utt. Dzīvojiet tik!
Vien varbūt kāds varētu paskaidrot, kā ar 135 vai 150 latu pensiju pēc rēķinu nomaksas un zāļu iegādes nopirkt kaut skopu ēdienu, nerunājot par drēbēm? Varas atrunu par sistēmas graušanu iztur papīrs, ne dzīves realitāte. Maksāt bada grašus tiem, kuri ar godīgu darbu nopelnījuši pienācīgas vecumdienas, ir noziegums. Fakts. Ja kundziņi to neapjēdz vai nespēj neko darīt, tās ir tikai viņu problēmas. Un vairāk te nav ko piebilst.
