Šķiet, viena no deviņdesmito gadu Latvijas politikas zvaigznēm ieviesa terminu «mazais cilvēks», uz ko nekaunīgiem ģīmjiem nekautrējās lūkoties no Doma baznīcas gaiļa augstumiem.
Šķiet, viena no deviņdesmito gadu Latvijas politikas zvaigznēm ieviesa terminu “mazais cilvēks”, uz ko nekaunīgiem ģīmjiem nekautrējās lūkoties no Doma baznīcas gaiļa augstumiem.
Tā kā masu prātos tolaik perinātie pārticības un demokrātijas ideāli nepilnu divdesmit gadu laikā nav paguvuši īstenoties, tad “mazo”, respektīvi, bez reālas varas esošo, iedzīvotāju vajadzības joprojām palikušas sētmalē. Par to spilgti un arī sāpīgi atgādina pēdējo nedēļu notikumi saistībā ar pasažieru pārvadājumiem Jelgavas rajonā.
“Mazajiem” cilvēkiem, kuru, no varas puses skatoties, niecības apziņu apliecina iespēja vidēja komforta apstākļos doties savās gaitās satiksmes autobusā, jau atkal bijušas visas iespējas iejusties ķīlnieku lomā, kamēr augstāki plaukti nodevušies deķīšu raustīšanai. Tarifu celšana, protams, patērētājiem nav patīkama, arī uzņēmumus nav prātīgi dzīt drošā bankrotā, un nepieciešams gluži vai Zālamans, kurš spētu taisnīgi līdzsvarot pasažieru rocību un pārvadātāju intereses. Pēc ilgstošām diskusijām un visai draudīgām perspektīvām attīrīt reisu listi no dažiem desmitiem braucienu kopēju valodu panāca rajona padome un pārvadātājs, taču…
Paliek tikai viens “bet” – vai ar abām minētajām pusēm vienisprātis ir arī tāds varens resors kā valsts SIA “Autotransporta direkcija”, kas šajā situācijā ir visvarenākā soģa lomā un pēc neoficiālas informācijas jauno tarifu kā “pārāk zemu” varētu arī neapstiprināt? Un tas jau nekas, ka pati ministrija kavējusies ar valsts dotāciju maksājumiem un ka augstāks tarifs daudziem būtu finansiāls nāves spriedums. Kas atkal kļūs par ķīlniekiem?
Pareizi – “mazie” cilvēki.
