Miljardiem gadu vīrusi ir mācījušies atrast un «iekarot» savu upuri, nenoniecinot nevienu dzīvu organismu – ne cilvēkus, ne dzīvniekus, ne augus, ne arī baktērijas.
Miljardiem gadu vīrusi ir mācījušies atrast un «iekarot» savu upuri, nenoniecinot nevienu dzīvu organismu – ne cilvēkus, ne dzīvniekus, ne augus, ne arī baktērijas. Tie visi kalpo neapbruņotai cilvēka acij neredzamo kaimiņu «barībai». Ikviens no mums ir vīrusu nēsātājs, ikviens ir saskāries ar to izraisītajām slimībām. Šie niecīgie šūnu parazīti ne vienreiz vien arī noteikuši vēstures notikumu gaitu, piemēram, 1492. gadā, kad Kristofora Kolumba vadītā komanda piestāja Haiti salā. Eiropieši «jaunajā» kontinentā ievazāja vēl līdz šim tur nepazīstamās bakas, pret kurām pašiem jau bija izstrādājusies imunitāte, pārciešot tās jau bērnībā. Haitiešu imūnsistēma šo slimību nepazina, un gandrīz visi salas iedzīvotāji epidēmijas laikā nomira. Līdzīgu vēstures pavērsienu vīrusi īstenoja 16. gadsimtā, kad spāņu iekarotāji pārņēma inku impēriju. Atkal galvenie spāņu atbalstītāji bija baku vīrusi.
Jauno laiku vēsturē vīrusu lielākais karagājiens bija pēc Pirmā pasaules kara, kad no Spānijas gripas aizgāja bojā 25 miljoni – vairāk nekā kara laikā visās frontēs kopā.
Mūsdienās vēl aizvien pusi visu cilvēces slimību izraisa vīrusi. Masalas, vējbakas un trakumsērga ir ikdienā atpazīstamākās vīrusu infekcijas.
Zinātnieki izpētījuši, ka uz mazo kaimiņu «sirdsapziņas» ir arī dažu paveidu vēža slimības. Ļaundabīgā audzēja rašanos lielā mērā nosaka katra cilvēka ģenētiskais mantojums, kā arī apkārtējās vides faktori. Zinātnieki atklājuši saiknes starp hepatīta B vīrusu un aknu vēzi, savukārt citi vīrusi ir «atbildīgi» par dzemdes kakla un ģenitāliju vēzi. Slapjajos gadalaikos īpaši bieži sastopami adenovīrusi, kas izraisa saaukstēšanos, kā arī gremošanas traktā sastopamie enterovīrusi, kas reizēm var būt bīstamāki, nekā dažkārt mēdz domāt. Epidemiologi atzīst, ka inficēšanās ar enterovīrusu paaugstina sirds infarkta risku. Arī sirdsslimību speciālisti uzskata, ka inficēšanās gan ar adenovīrusu, gan ar enterovīrusu saistāma ar hronisku sirds muskuļa iekaisumu.
Katrā ziņā niecīgo parazītu ietekme pasaulē nebūt nav atbilstoša viņu izmēriem. Jau no sākta gala vīrusi iespaidojuši evolūcijas gaitu uz mūsu planētas. Miljardiem ilgajā vēstures skrējienā vīrusi ir izveidojuši ļoti ciešu saikni ar saviem «namatēviem».
Jau kopš brīža, kad uz Zemes parādījās sevi reproducējošas šūnas, vīrusi dzīvojuši uz šo organismu rēķina. Tādējādi vīrusu un viņu saimnieku evolūcija ir savstarpēji cieši sasaistīta. Turklāt parazīti spējuši izstrādāt pret «savaņģoto» saimnieku viltībām veiksmīgu aizsardzības sistēmu. Tā kā daba tos veidojusi pavisam citādi nekā citus dzīvo organismu pasaules pārstāvjus, parazīti zibenīgā ātrumā spēj pielāgoties savam upurim. To zinātnieki izmantoja kā pretargumentu piedāvājumiem cilvēku donororgānus, kuru mediķiem allaž trūkst, aizvietot ar cūkas orgāniem. Pētnieki apgalvo, ka līdz ar dzīvnieka organisma daļām uz cilvēku pārceļos it kā nekaitīgu vīrusu «ordas», kas vairojoties veicinātu jaunu infekcijas slimīgu parādīšanos. Gadījumi, kad dzīvnieku vīrusi «pārceļojuši» uz cilvēku, cilvēces vēsturē ir bijuši, turklāt atklāti visai nesenā pagātnē. Pats daiļrunīgākais piemērs ir imūndeficīta vīruss HIV, kas pārveidodamies pārceļojis pie cilvēka no šimpanzēm.
Paplašinoties tūrisma industrijai, lielāks kļūst arī vīrusu izplatīšanās areāls. «Nevainīga» pajādelēšana ar kamieli var beigties arī ar Kongo drudzi, ko pārnēsā dzīvnieka ērce. Turklāt ne tikai tropi ir nepazīstamo vīrusu «bubulis». Drudzi pārnēsā arī Toskānas odi Itālijā. Tomēr diezin vai mūsu mazie kaimiņi spēs apturēt pasaules izzināšanas kāri.
