Skolā ir mūžīgā mainība. Uz zinātnisko konferenci bija izvirzīti kādi 26 darbi, būs konkurss pilsētā.
Skolā ir mūžīgā mainība.
Uz zinātnisko konferenci bija izvirzīti kādi 26 darbi, būs konkurss pilsētā. Valda satraukums, jo vadība nevar nodrošināt ekspertus, – viņi tikai par naudu darbus skatot, atšķirībā no skolotājiem, kas zinātnisko darbu vada par velti. Ir darbi, kas uzrakstīti angļu, krievu, vācu valodā, bet eksperti sakot, ka visiem jābūt latviski, tikai pielikumi, uzdevumi var būt svešvalodā. Kāpēc darbs nevar būt uzrakstīts angļu valodā, ja skolēns to strādājis valodas apgūšanai?
Patīkami, ka mūsu bērni ar labiem rezultātiem piedalās olimpiādēs; ģeogrāfijā mūsu skolēns ieguva pirmo vietu. Pati esmu ģeogrāfe, tāpēc priecājos. Puisis ir ļoti erudīts.
Sarūgtina, ka ir miris bijušais izglītības ministrs Builis. Es gaidīju, ka «Izglītībā un Kultūrā» būs nekrologs, viņš bija labs ministrs, pedagogs, zinātnisko darbu autors. Bet laikrakstā publicēja tikai mazu gabaliņu, kur izsaka līdzjūtību piederīgajiem. Domāju, ka pa šiem desmit gadiem izglītības ministri nav paveikuši ne pusi no tā, ko izdarīja ministrs Builis, savos desmit gados strādādams. Ar viņu varēja izrunāties, tagad pie ministra jūs netiksiet. Vai tiešām ir jāvērtē, kad cilvēks strādāja, nevis – kas viņš bija?
Joprojām satrauc atzīmes – likt, nelikt? Strīdas par nebūtiskām lietām. Manā izpratnē – mēģina tēlot, ka notiek reformas. Bet to nav saturā. Mēs sakām: vajag atslogot skolēnus, neļaut vidusskolēniem vairāk kā 36 stundas nedēļā mācīties. Bet saturs paliek tas pats, un viņam jāmācās tā apjoma dēļ, kas stundās ir dots.
Pirmās brīvvalsts laikā Izglītības ministrijā bija 15 – 20 cilvēku, tagad ar visiem departamentiem un pakļautības institūcijām ir ap sešiem simtiem – Eksaminācijas centrs, Satura centrs, Metodiskais centrs, Informācijas cents. Protams, tie nav ministrijas darbinieki, tie ir tikai tajā mājā… Bet izglītības saturs netiek sakārtots. Kāpēc pamatizglītībā programma jātaisa katram skolotajam, ja tā ir obligāta un vienāda visā valstī?
Pārlasīju Zigmunda Skujiņa grāmatu «Abpus durvīm». Tā ir 1988. gadā izdota. Vai, dieviņ, cik aktuāla!
