Daudzi pazīst Jāni Bērziņu! Nē, ne tos simtus vārda un uzvārda brāļu, bet to vienu, kas vairāk nekā desmit gadu bijis Jelgavas Domes deputāts – vienmēr skaļš, vienmēr opozīcijā.
Daudzi pazīst Jāni Bērziņu! Nē, ne tos simtus vārda un uzvārda brāļu, bet to vienu, kas vairāk nekā desmit gadu bijis Jelgavas Domes deputāts – vienmēr skaļš, vienmēr opozīcijā. “Tas manā raksturā,” smej kungs. Šie smiekli nebēdnīgi rotaļājas acīs, stāstot par gaitām un darbiem, bet, runājot par politiku, pieklust. “Man tāds niķis – ja redzu netaisnību, kā jūras asarim spuras gaisā,” saka bijušai domnieks, kas šajās dienās svin 70 gadu jubileju.
Bērziņa kungs mūs sagaida savā dzīvoklī. “Šeit reti kāds viesojies, tā ir mana pasaulīte. Dzīvoju vienkārši, man ir “retro” mēbeles, kaut zinot, ka esmu Domē strādājis par deputātu, nez ko varētu padomāt,” viņš smej. Šo mitekli kungs iegādājās, iepriekšējo pārdodot, kad mūžībā aizgāja kundze. Jānis nu jau pusotru gadu dzīvo pa māju – saimnieko, skatās seriālus, nupat Pieaugušo izglītības centrā beidzis pensionāriem paredzētos datorkursus. Nozīmīgu vietu ieņem darbošanās Jelgavas sociāldemokrātu birojā. “Šajās vēlēšanās esam startējuši ar ne visai labiem cipariem,” viņš šķendējas. Arī par to, ka varas partiju atbalstošās kustības klaji pārkāpušas likumu un tādējādi atņēmušas sociāldemokrātiem balsis, taču par to neviens neuztraucoties. “Nezin kāpēc mūs uzskata par komunistiem. Visā Eiropā lielākoties pie varas ir sociāldemokrāti, bet tos nesauc par komunistiem,” bilst Bērziņš. Kaut dažkārt nācies vilties savā partijā, viņš to atstāt negrasās. “Arī sociāldemokrātos cilvēki nav no citas planētas atsūtīti. Partijā ir savi pielīdēji, karjeristi, arī iesūtītie. Piedzīvota šķelšanās, Bojāra dēļ daudzi aizgāja, bet ar viņu mēs tikām Saeimā, jo bija disciplīna, mērķis. Bijām apvienojušies, to uzrādīja reitings. Tas kritās, pateicoties Rīgas Domei, kur nostrādāja – jāgrābj, kamēr var, ar algām, prēmijām, augstiem amatiem. Cilvēki sāka teikt – jūs taču neesat labāki par citām partijām!”
Jelgavas birojs turpina aktīvi darboties un cīnīties par savu taisnību arī ar pašvaldību saistītajos jautājumos. “Man birojā ir kaudze papīru, kas veidojusies, sarakstoties ar prokuratūru, KNAB, pašvaldību lietu ministru un Drošības policiju,” stāsta bijušais domnieks, “taču ir sajūta, ka tur visi cits citu piesedz.”
Jelgavas Domes laiks
“Pēc neatkarības atgūšanas biju pirmā sasaukuma saraksta “Solidaritāte” deputāts. Jau no sākuma opozicionārs, jo nevarēju pieņemt lišķību, ka visi bijušie komunisti pēkšņi mainījuši uzskatus. Kad mani ievēlēja par valdes locekli, bijām pirmā grupa, kas aizbraucām uz Vejli Dānijā. Apskatījos, kā tur dzīvo, bet Vejlē pie varas bija sociāldemokrāti. Gribēju, lai arī pie mums ir tāpat, tāpēc iestājos šajā partijā, un tā jau 15 gadu.” Jānis Bērziņš Jelgavas Domē darbojas vairāk nekā desmit gadu, ieņemot stabila opozicionāra pozīcijas un ar gandarījumu atceroties tos laikus, kad Domes sēdēs bija atļautas debates. “Tagad no visa esmu atstumts, ir drusku šķērmīgi ap dūšu, jo nav kur izlikt enerģiju,” nosaka bijušais deputāts.
Delveris jau bērnībā
“Štrunts par politiku,” saka Bērziņa kungs un ļaujas atmiņu plūdumam.
Jānis ir pirmskara bērns. Piecu bērnu ģimene (brālīti tā agri gan zaudēja) uz Jelgavu pārcēlās no Daugavpils. Kara laiku pārdzīvoja Vircavā, bet, kad atgriezās, viss bija citāds – drupās. Viņš atceras, ka pilsētas administrācija bija pārcelta uz Skolotāju ielu, bet Jelgavā celtniecība sākās tikai pēc 1956. gada, līdz ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) aktīvu darbību.
Aiz Miera kapiem bijis poligons. Bruņojušies koka plintēm un kaķenēm, Jānis ar citiem puikām tur “delverējušies”.
Beidzis 3. septiņgadīgo skolu, Bērziņa kungs 14 gadu vecumā sāka darba gaitas. “Tajā laikā negribēju mācīties, vējš bija galvā, saistīja kompānijas. Parasts strādnieks varēja vairāk nopelnīt nekā augstskolu beigušais, kāpēc izglītoties – necentos.” “Vēlējos mācīties par virpotāju, bet man iedeva ratus un ar zirgu vajadzēja vadāt mēslus,” atceras Jānis. Virpotāja iemaņas viņš apguva vēlāk Mašīnbūves rūpnīcas mehāniskajā cehā, bet par darba kavēšanu jaunekli no šīs darbavietas padzina. “Pirms armijas biju “dullāks”. Mani bieži pa milicijām “vazāja”, māte nemācēja lasīt, tāpēc teicu, ka atsūtītie protokoli ir pavēstes no kara komisariāta,” atceras bijušais domnieks.
Armija izmācīja
“Armija man iemācīja būt punktuālam, precīzam, arī vīrišķību un patstāvību,” saka Bērziņa kungs. Viņam pienācās doties dienestā gadu ātrāk, bet tādēļ, ka Jānim pēc kārtējā kautiņa bija lauzts žoklis, to uz gadu atcēla. 1956. gadā viņš devās uz kara komisariātu, bet, “kā par nelaimi, tajā gadā iesauca dienēt flotē.” Sākumā jaunkareivis bija Ļeņingradā mācību korpusā, tad “mūs lopu vagonos aizveda uz Sevastopoli, bijām nemazgājušies melni kā velni.”
Pateicība skolotājiem
Pēc dienesta Jānim jau bija nostabilizējusies apziņa, ka tomēr jāmācās, tāpēc viņš uzreiz iestājās Jelgavas vakarskolā un, to beidzis, arī LLA, taču pabeidza tikai trīs kursus. Par ieguldījumu personības veidošanā viņš ir pateicīgs vakarskolas skolotājam Jankovskim un Jeremejevam. Līdztekus mācībām Jānis strādāja gan par virpotāju, gan Inventarizācijas birojā, tad devās peļņā Atlantijas okeānā. 1963. gadā nodibināja ģimeni.
Pusgads jūrā
“Vārdos nevar izteikt, ko pārdzīvoju jūrā, kad pūš deviņas balles stiprs gaudojošs vējš, viss šūpojas, laukā tumsa un haoss, nevar ne paēst, ne gulēt,” atmiņas izdzīvo Bērziņa kungs. Viņš apstrādāja zivis. Sākumā grieza mencu filejas, vēlāk sagatavoja zivis saldēšanai. “Parasti trali velk divas stundas, tad to ceļ ārā vecākā vai otrā palīga vadībā. Mums bija kapteinis, kas nevarēja noturēties nelamājies, bet devās ārā uz klāja un šīs stundas rupji gānījās, vārdus neatkārtojot. Visi nāca klausīties.” Tajā laikā jūrniekiem deva tā saucamās bonas piecu procentu vērtībā no izpeļņas. “Tā bija liela nauda – kā otra alga. Mana pirmā vīza bija uz Kanādu. Kalifaksā tās samainījām pret dolāriem un sirsnīgi iepirkāmies. Redzēju, kā cilvēki dzīvo. Vēlāk neviens mani nevarēja pārliecināt, ka kapitālismā valda rasu diskriminācija un nabadzība,” atceras kungs. No šā brauciena meitiņai Dzintrai, kurai tolaik bija četri gadi, tika brokāta kleitiņa, kuru uzvilka arī mazmeitai un tikai nesen izmeta, jo bija novalkāta.
No kuģa bija jāaiziet. “Man mēle nav mierīga!”
Uz riteņiem
Atgriežoties no jūras, Bērziņa kungs beidza šoferu kursus un sāka strādāt kādreizējā sestajā autokombinātā. “Man vienmēr paticis ceļot. Kad mūs divas dienas veda no Rīgas uz Lomonosovu, pie loga vien nosēdēju, taču Jūrmalā nenācās būt. Sevastopolē par to stāstīju pēc grāmatām. Mūsu jūru pirmo reizi redzēju 1964. gadā. Nopirku mocīti, braucām pēc renģēm un lucīšiem. Toreiz vilcieni uz Jūrmalu kursēja reti un satiksme bija “švaka”,” atceras Jānis.
Par šoferi Bērziņa kungs strādāja arī LLA – “kamēr Lindāns bija par priekšnieku. “Mēles dēļ” nevarēju ar viņu sadzīvot, tāpēc aizgāju.”
Jāni darba gaitas aizveda uz Rīgas Upju kuģniecības Jelgavas nodaļu, kas vēlāk pārtapa par “Jelgavas kuģinieku”. Šajā uzņēmumā viņš strādājis par šoferi, motoristu, mehāniķi, līdz beidzot bijis līdzīpašnieks. “Taču nevarējām saprasties ar partneri, jo man bija savi uzskati par darba stilu. Viņš atdeva atpakaļ ieguldīto, lai es nemaisītos.”
Vairāk nekā desmit darba gadu pagāja Jelgavas Domē. “Kad biju deputāts, visi klanījās, bet tagad daudzi vairs nepazīst, kaut gan īpaši pirmā sasaukuma laikā kā dzīvokļu komitejas priekšsēdētājs mācēju atrast likumos spraugas un cilvēkiem palīdzēt,” nosaka jubilārs.
***
Viedokļi par Jāni Bērziņu
Vienmēr cīnītājs
Bērziņa kunga meita Dzintra Damberga stāsta, ka sociāldemokrātija ir tēva vaļasprieks un sirdslieta. “Vienmēr tēvu esmu izjutusi kā cīnītāju un ar viņu lepojusies. Ja dzīvē kaut kur aizķēros vai kas notika, pirmā doma – tēvs tūlīt ieradīsies un glābs, nekad nejutos pamesta. Kad gājām pa ielu, bija bail, lai kāds nekaujas, jo zināju – tēvs noteikti iejauksies, šķirs un palīdzēs. Viņš vienmēr cīnījies par savu ģimeni. Ja kāds tuvs cilvēks tēvam prasītu palīdzību, viņš nekad neatstātu, nepieviltu, bet uzņemtos atbildību.
Tēvs vienmēr uzsvēris, ka jāmācās. No viņa rakstura esmu pārņēmusi principu, nelocīties, neklanīties, bet iet uz priekšu.
Esam strīdējušies par to, ka viņam vienmēr jāpasaka, ko domā. Ne vienmēr cilvēki to grib dzirdēt. Tēvam “mēle iet pa priekšu”.
Opozīcijai savs devums
Toreizējais Jelgavas Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans kopā ar deputātu J.Bērziņu nostrādāja no 1990. līdz 2001. gadam.
“Neatkarības sākumā Domē darbojās Tautas fronte, LNNK, Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija, kas pārtapa par Darba partiju, un Latvijas Strādnieku savienība, kuru pārstāvēja arī Bērziņš.
Viņu uzskati bija tādi, ko saucu par pirmssociālistiskiem strādnieku jeb strādnieku taisnīgumu, kas ne vienmēr iet kopā ar likumiem un sabiedrības interesēm. Daudzos gadījumos Bērziņš un daži citi bija asāki, tagad teiktu – kreisāki nekā sabiedrība kopumā. Taču opozīcijai ir savs devums un tā varēja arī ko izdarīt. Mana laika sociāldemokrāti ļoti labi orientējās jautājumos, kas skar pilsētu, tāpēc esmu viņiem pateicīgs par konkrētu jautājumu risināšanu. Kā tika runāts par vispārējiem jautājumiem, vairāk izpaudās viņu personīgais viedoklis.
Deputāts Bērziņš ļoti labi pārzināja pilsētas jautājumus, vienmēr centās iedziļināties. Zināju – ja bija izbraukuma sēdes, viņš noteikti tajās piedalīsies.
Vienmēr esmu uzskatījis – lai nekļūdītos, jāuzklausa jebkurš viedoklis. Tāpēc esmu ļāvis debates, kaut dažkārt strādnieku taisnīguma dēļ runātājs var “aiziet auzās”. Sabiedrībai jāzina citi viedokļi, lai nerastos priekšstats, ka viss sarunāts. Bērziņš bija aktīvs debatētājs. Risināmo jautājumu bija ļoti daudz, par visu opozīciju vēlējās izteikties, tāpēc sēdes parasti ievilkās. Jau Čerčils savulaik sacīja, ka demokrātija ir pats “štruntīgākais”, kas pasaulē ir, bet nekas labāks nav izdomāts.
Citādi Bērziņš ir “feins zēns”, patīkams cilvēks, labi dejo, solīds, inteliģents un zinošs.
