Nāk rudentiņis, būs barga ziema… Par ziemu mēs neko nezinām, kamēr tās nav bijis. Bet rudenī noteikti būs kārtējās Saeimas vēlēšanas.
Nāk rudentiņis, būs barga ziema… Par ziemu mēs neko nezinām, kamēr tās nav bijis. Bet rudenī noteikti būs kārtējās Saeimas vēlēšanas. Klusāka vai skaļāka gatavošanās jau notiek. Ir gan indivīdi, kas uzskata, ka pēc vēlēšanām nekas nemainīsies, lai neteiktu pavisam bargi – kā deputāti zaga, tā zags.
Par deputātu kandidātu parādīšanos plašsaziņas līdzekļos arī jau sāk strīdēties – kas ir slēptā un kas vienkārši reklāma. Līdz ar to priekšvēlēšanu laikā daudz uzmanības tiek pievērsts medijiem, vairāk gan drukātajai presei, it kā aizmirstot, ka ir arī elektroniskie informācijas līdzekļi. Tie, kas vairās nosaukt kādu speciālu izdevumu, runā pat it kā konkrēti – par žurnālistiem, vainojot tos visā. Taču žurnālistika tikai informē par sabiedrībā notiekošo, un žurnālisti strādā dažādos plašsaziņas līdzekļos.
Lai būtu pilnīgi konkrēti, žurnālists jāsauc vārdā. Informācijas sniegšanas atbildība (ne tikai šajā gadījumā tā nav viena žurnālista, bet visu plašsaziņas līdzekļu) vienmēr bijusi saistīta ar preses brīvību, savukārt atbildība sniegt informāciju par to, kas notiek sabiedrībā, palīdz tai pieņemt politiskus lēmumus. Runājot par preses brīvību, zināma taisnība tiem, kas uzskata, ka valsts iejaukšanās nepieciešama, lai palielinātu preses brīvību, un tiem, kam šķiet, ka valsts tikai samazina šīs iespējas. Tas ir diskutējams jautājums, un tādējādi gan jau radīsies atziņa, ka ilgus gadus Latvijas politiķi atturējušies no iejaukšanās preses jomā, arī no iespējām veidot pārdomātu mediju politiku. Varbūt iemesls tam meklējams ilgajās politiskās cenzūras tradīcijās. Vai jaunizceptie politiķi žurnālisti lauzīs šīs tradīcijas?
Kad Centrālā vēlēšanu komisija jau pieņēmusi deputātu kandidātu sarakstus, šķiet, ka runāt par to, kas kandidē uz ievēlēšanu, ir nevajadzīgi. Vēl ir laiks, un gan jau kāds no vēlētājiem padomās, kam par labu atdot savu balsi. Jā, partiju sarakstos ir arī žurnālisti. Nav jau slikti, ja viņi kļūs par deputātiem, lauzīs iesīkstējušās tradīcijas un būs tuvāk apspriežamiem un pieņemamiem jautājumiem. Varēs realizēt vienu no žurnālistikas funkcijām – politisko. Tad labāk būs iespējams informēt par notiekošo. Bet vai godīgi? Ievērojot žurnālista ētikas principus? Viņš taču prasa godīgumu no visiem – biznesmeņiem, parastās tautas, arī no politiķiem. Bet ja žurnālists ir politiķis? Kas tad novilks godīguma robežu? Uz papīra uzrakstītie ētikas kodeksi, kurus vicinot pa gaisu daudzi apgalvo, ka rīkojas godīgi. Tikai – kam par godu.
Citur pasaulē neitrālas, informējošas žurnālistikas lomas atbalstītāji uzskata, ka žurnālista darbošanās kādā partijā neizbēgami izraisa interešu konfliktu un pat mazina lasītāja uzticību tā neitralitātei. Ja žurnālists var darboties kādā no daudzajām partijām, bet nevar kandidēt par deputātu, tā jau esot cilvēka sabiedrisko tiesību ierobežošana. Tikai viņam ir izvēles iespēja – strādāt vai nestrādāt redakcijā, kurā ir šādi vispārzināmi noteikumi. Sliktāk, ja tie nebūtu zināmi. Tiktu liegtas izvēles tiesības.
Ir laiki, kad mūsu valstī ir daudzas partijas. Tikai šķiet, ka cilvēki vēl paaudzēm nevarēs aizmirst tos laikus, kad bija tikai viena. Taču arī tās noteikumus varēja “apiet ar līkumu”. Dzirdēts mīts, ka toreiz vadošajos redakcijas amatos nevarēja būt žurnālists, kas nebija komunistiskajā partijā. Redakcijas atbildīgais sekretārs gan toreiz, gan tagad ir vadošs amats. Šo rindu rakstītāja bija atbildīgā sekretāre redakcijā, nebūdama komunistiskajā partijā. Tātad “apgāja ar līkumu”.
Šodien, brīdi pirms vēlēšanām, visiem ir laiks apdomāt, vai labāk žurnālistam būt “tuvāk pie katla” un no turienes stāstīt patiesību vai uz visu raudzīties no malas un būt godīgam gan pret citiem, gan pret sevi. Prasīt godīgumu.
Rudens tuvojas. Būs vēlēšanas. Vēl ir laiks padomāt un izvēlēties.
Saīsināti no www.delfi.lv
