RAF vadība, rūpējoties par trīsarpus tūkstošiem darbinieku, cēla mājas un nodrošināja labākos ārstniecības speciālistus
«Esmu dzimusi burtiski 500 metru attālumā no rūpnīcas. Atceros, te visapkārt bija pļava un purvs,» par RAF dzīvojamo masīvu, kā to sauc joprojām, saka Tatjana Rekečinska. Viņa bija viena no pirmajām, kas sāka strādāt Rīgas Autobusu fabrikas Jelgavas ražotnē un turpināja to darīt līdz pat pēdējai rūpnīcas dienai, bet pēc daudziem gadiem atgriezās pazīstamajās telpās jau kā Jelgavas Biznesa parka saimniecības pārzine. Viņa teju no galvas gatava noskaitīt, cik kravu smilšu atvests, sākot ražotnes būvniecību vietā, kur kādreiz stiepās Jelgavas Cukurfabrikas attīrīšanas iekārtas.
Pēdējā dienā visi raudāja
Tagad kopā ar Tatjanu telpas Jelgavā un Olaines parkā apkalpo 15 darbinieku, rūpējoties par ūdensapgādi, gāzes nodrošināšanu un citām nomniekiem nepieciešamajām lietām. «Sākumā strādāju Rīgā, tad 1974. gadā mūs pārcēla uz Jelgavu, kad te bija tikai viens cehs. Bijām 13 cilvēku, bet ziedu laikos Jelgavā strādāja trīsarpus tūkstoši,» jelgavniece savu bijušo darbavietu atceras ar prieku. Sieviete lielāko daļu darba gadu pavadījusi kontroles nodaļās, rūpējoties par izstrādājumu drošību.Bijusī RAF darbiniece ar aizrautību stāsta par mikroautobusu modeļiem, kas izloloti pašu inženieru galvās, un atzīst – visi darbinieki bija gatavi strādāt līdz pēdējam. «1994. gadā sākās pirmās atlaišanas, bija smagi. Pēdējā darba dienā visi raudājām. Tas bija 1996. gada aprīlī,» atceras Tatjana, piebilstot, ka vēlāk daudziem atlaistajiem bija grūti atrast darbu, jo sasniegts «kritiskais» vecums – 35 gadi. Jelgavniece zina stāstīt, ka daļai alga par pēdējo nostrādāto gadu nav izmaksāta joprojām.
Savs ķirurgs un ginekologs
Kāds četrdesmitgadnieks «Ziņām» stāsta, ka savulaik «nelegāli» apmeklējis rūpnīcas mediķus – lai arī pats gigantiskajā ražotnē nestrādāja, dakteri darba apliecību nav prasījuši.Arī Tatjana atzīst – par RAF darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem rūpējies vesels mediķu štats: «Mums bija viss: rehabilitācijas kabinets, asins attīrīšana ar lāzeru, zobārstniecības kabinets, ginekologi un ķirurģi. To, ko nevarēja izvietot pašā teritorijā, būvēja citur. Tā radās «Fitosan», tāpēc aprīkoja modernāko endoskopijas kabinetu pilsētas slimnīcā, arī zobārstniecības kabinetu. Bet pirmo palīdzību mums vienmēr nodrošināja šeit.» Savukārt, ja darbiniekam bija nepieciešama kāda nopietnāka operācija vai medicīniskā iejaukšanās, viņiem apmaksāja ārstēšanos jebkurā ārstniecības iestādē.
Vietējie apskauž iebraucējus
Vai grūti bija dabūt darbu vienā no padomju Latvijas gigantiem, kura vārds izskanēja arī ārpus Padomju Savienības robežām? Tatjana atzīst – nē, «blats» nebija noteicošais, svarīgi bija darbu mīlēt. Jāpiebilst, ka viens no RAF direktoriem Viktors Boserts bija pirmais kolektīvi ievēlētais vadītājs visā Padomju Savienībā. Viņa vadībā rūpnīcā izveidota spēcīga regbija komanda, taču arī citi sporta veidi bija cieņā. Piemēram, abi Tatjanas dēli darbojās kartinga komandā, taču bija pieejamas arī citu sporta veidu sekcijas.«Tas bija ļoti skaists mikroautobuss,» par transportlīdzekli «RAF Stils», kuram, pēc Viktora Boserta vārdiem, bija jākļūst par nākotnes – 21. gadsimta mikroautobusu –, saka bijusī kontroliere. Viņa atzīst, ka vietējie bija nedaudz dusmīgi, jo vadība uz rūpnīcu aicināja arī speciālistus no citām padomju zemēm, kas, saņemot dzīvojamo telpu, darbu pameta, bet vietējiem dzīvokļi topošajā Pārlielupes masīvā bija jāgaida. Tiesa, «Stils» izmēģinājumus uz ceļa tā arī nepiedzīvoja, jo, līdzīgi kā citas ražotnes, arī RAF pagājušā gadsimta beigās gaidīja krahs.Tatjana nepiekrīt, ka vadība vai darbinieki izzaga rūpnīcu. Viņa ir pārliecināta, ka tāda bija valsts politika. Sieviete nenoliedz – daudzi strādāja veselībai bīstamu darbu, taču šādiem darbiniekiem gan atalgojums, gan garantijas bija lielākas, tostarp bezmaksas piens un sula.
Arbūzi gandrīz par velti
Pašlaik bijušo rūpnīcas administratīvo korpusu cilvēki neapdzīvo – nomnieki atrasti vien daļai ražošanas telpu. Tieši administrācijas ēkā atrodas kinoteātra zāle, kurā savulaik notika arī nozīmīgas sapulces un pasākumi. «Pie mums viesojās vai visi slavenākie padomju un Krievijas mākslinieki, kas pazīstami arī tagad, – gan Alla Pugačova, gan Filips Kirkorovs. Uz koncertiem un kino darbinieki nāca kopā ar ģimenēm,» turpina jūsmot Tatjana.Darbinieku bērniem nodrošinātas labākās nometnes, arī pati Tatjana ceļojusi teju pa visu pasauli. «RAF teritorijā pretī ēdnīcai atradās veikals, kurā varēja nopirkt pārtikas produktus, kas nebija pieejami citur. Darbojos arī arodbiedrībā. Atceros, vienreiz mums atveda arbūzus, nevarējām nolemt, cik tie maksās. Par brīvu atdot nevarēja, tāpēc izdomājām, ka liksim piecus santīmus par kilogramu. Arī televizori un trauki uz rūpnīcu nāca, daļu atdevām pilsētai,» par darbinieku nodrošinājumu stāsta Tatjana.Strādnieku bērni RAF apmeklēja bērnudārzu, ja tajā pietrūka vietas – tika vesti uz citām pirmsskolas izglītības iestādēm. Piemēram, Tatjanas dēli apmeklēja Elejas diennakts bērnudārzu, kas sievietei bija izdevīgi, jo atkarībā no plāna nācās strādāt arī nakts maiņās.
Avīzes eksemplārs – katram darbiniekam
Tatjana Rekečinska slavē tagadējo masīvo celtņu apsaimniekotāju «NP Properties», kas sakārtoja teritoriju, jo vēl pirms desmit gadiem ražotnēs bijis kā ledus hallē – varēja ņemt aprīkojumu un slidināties. «Jauki, ka viņi saglabāja tā laika liecības, fotogrāfijas,» priecājas jelgavniece.Fotogrāfs Andrejs Ivanovs, kas septiņdesmito gadu beigās kā žurnālistikas students strādāja rūpnīcas avīzē «Starts», atzīst, ka fotogrāfiju gan palicis ļoti maz, lai arī toreiz darba process tika fiksēts. «Avīzes tirāža bija apmēram četri tūkstoši, puse latviski, tikpat – krieviski. Es gan fotografēju, gan tulkoju un vācu materiālus,» stāsta brīvmākslinieks, kurš apmēram desmit gadu dzīvoja Jelgavā. Viņš arī zina teikt, ka daļa no viņa fotostāstu varoņiem pašlaik ir neapskaužamā situācijā, jo par darbam veltīto mūžu saņem mazas pensijas un spiesti meklēt pašvaldības finansiālo atbalstu. ◆
