Jūrmalas vārds šajās dienās no tribīnēm un plašsaziņas līdzekļos tiek daudzināts tik bieži, ka to nedzirdēt var, tikai dziļos mūžamežos dzīvojot.
Jūrmalas vārds šajās dienās no tribīnēm un plašsaziņas līdzekļos tiek daudzināts tik bieži, ka to nedzirdēt var, tikai dziļos mūžamežos dzīvojot. Sākot ar slaveno Jūrmalgeitas lietu un beidzot ar pilsētas attīstības plāna grozījumu dīvaino apstiprināšanas gaitu. Jūrmala kā pilsēta uzmanības centrā vairāk vai mazāk bijusi kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Pareizāk sakot, no brīža, kad likumdošanā noteica bijušajiem īpašniekiem atdot visus īpašumus, kā arī valstī palaida vaļā privatizācijas grožus.
Jūrmala ar savu ekskluzīvo kūrorta pilsētas statusu bijusi iekārojama dzīvesvieta visos laikos. Vien deviņdesmitie gadi ienesa savu pikanto piesitienu – tika atklāti jauni veidi, kā tikt pie bagātības, izmantojot privatizācijas sniegtās izdevības. Tāpēc pavasarī atklātībā nonākušie visiem zināmo telefonsarunu atšifrējumi, ja tā labi padomā, nav nekas ārkārtējs. Ne tādas vien lietas dzirdētas, kā tā saucamais bizness saplūst ar lēmēju un izpildvaru. Tā vien liekas, ka mieru šī pilsēta iegūs vien tad, kad pie īpašnieka tiks pēdējā brīvā jūras malas smilšu pēda. Starp citu, ar to pašu nelaimīgo Jūrmalgeitas lietu zināmā mērā saistīts arī Jelgavas vārds. Paldies Dievam, ka mūsu pilsētā atrodas Zemgales apgabaltiesa, kurā noteikts mēģināt atšķetināt ar pašvaldības deputātu kukuļdošanu saistīto lietu. Tās izskatīšanai jāatsākas 17. jūlijā, tomēr zinot, cik ilgi tas var vilkties, skaidrību ātri sagaidīt neizdosies.
Gan jāatzīst, jūrmalas zemju privatizācijas lieta nav vienīgā Latvijā. Tikai politiķu skaļo vārdu dēļ tā ieguvusi daudz lielāku publicitāti. Tikpat labi varētu runāt par laikam ikvienu apdzīvoto vietu Latvijā, kurā nebūtu problēmu sameklēt ne vienu vien no juridiskā un morālā viedokļa apšaubāmu privatizācijas darījumu. Šajā gadījumā runa par principiāli citu jautājuma nostādni attiecībā uz pašvaldības īpašumu privatizāciju. Nomāt pašvaldības vai valsts jebkuru īpašumu var ikviens. Tā tas noticis līdz šim un ir saskaņā ar likumu. Bieži vien nākamais nomnieks, vēlāk arī privatizētājs, tiek pie cerētā īpašuma. Turklāt diezgan likumīgi. Saskaņā ar likumu par pašvaldībām, nomā un privatizācijā var tikt nodoti pašvaldības īpašumi, tostarp arī zeme, kas nav nepieciešami, lai veiktu tiešās funkcijas. Ja kāds no pašvaldības īpašumiem tieši nav saistāms ar šī likuma 15. vai 16. pantā noteiktajām funkcijām, teju ikvienam ir tiesības tikt pie kārotā. Tikai paliek jautājums – vai visiem? Ņemot vērā Jūrmalā notikušo privatizāciju, atskaņas un naudas summas, laikam šāda jautājuma nostādne ir zināmā mērā nosacīta.
Tikpat labi pašlaik par pagājušo privatizāciju var jautāt attiecībā uz bērnudārziem. Jāpiekrīt, bija laiks, kad dzimstība Latvijā dramatiski kritās. Tobrīd lūkojoties uz pustukšajiem bērnudārziem, kas “gulēja” uz pašvaldību kakla, zināmā mērā var saprast deputātu vēlmi tikt no tiem vaļā. Ja vien tagad daudzviet, tostarp arī Jelgavā, atkal rindās vecāki nestāvētu cerībā savas atvases iekārtot tajā pašā, nu jau bijušajā bērnudārzā. Rīgas pašvaldība nopietni sāk apsvērt jaunu būvēšanu. Kas notiks, ja dzimstības līkne pēc laika atkal samazināsies un vēlāk kāps? Tas ir tikai viens no piemēriem attiecībā uz konkrētajā brīdī it kā nevajadzīgajiem īpašumiem. Atteikties no tiem ir ļoti viegli. Vēlāk gan bieži vien gadās, ka jākož pirkstos. Tajā pašā likumā galu galā nav minēts, ka no īpašuma par visām varītēm jātiek vaļā, ja tam pašlaik nevar atrast pareizo un īsto pielietojumu. Varbūt nāks laiks un nāks arī padoms?
