Tas, ka Latvijas politiskā elite nereti atgādina bērnudārzu, jau sen nevienu vairs nepārsteidz.
Tas, ka Latvijas politiskā elite nereti atgādina bērnudārzu, jau sen nevienu vairs nepārsteidz. Valsts augstākās amatpersonas nereti ar apbrīnojamu dedzību prot kašķēties teju vai pat ar saviem pirkstu galiem, ar skanīgu epitetu izvirdumiem stīvējoties gluži kā sīču bars ap rotaļu automobili smilšukastē. Toties apbrīnas vērtas, kaut arī ne labākajā nozīmē, ir kādas konkrētas personas, Latvijas prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas, attieksme pret šo “lielo bērnu dārziņu”. Jāšaubās, vai ārpolitikā un Latvijas pārstāvēšanā ārvalstīs varētu atrast kādu puslīdz nopietnu viņai adresējamu pārmetumu. Citādi gan ir ar pašu mājās notiekošo. Dažkārt sabiedrība ar manāmu sarkasmu par VVF izteikusies, ka dienesta limuzīns ir gana labs patvērums, lai nebūtu aci pret aci jāsastopas ar Latvijas ikdienas skarbo realitāti un nejēdzībām, un tam lieti noder arī ārvalstu braucieni.
Iespējams, šāds sarkasms nav tālu no realitātes, jo virkne prezidentes pēdējā laika izteikumu un izdarību netieši liecina, ka pēc nu jau gandrīz diviem valsts augstākās amatpersonas kapacitātē pavadītiem termiņiem (varbūt tas skaidrojams ar politisko nogurumu?) nav manāmi uzlabojusies ne augstās kundzes izpratne par politiskajiem procesiem Latvijā (kas, varam būt droši, ievērojami atšķiras no Kanādas), ne arī – kas ir vēl ticamāk – vēlēšanās tajos iedziļināties, akli paļaujoties uz to, kā “vajadzētu būt”.
Pēdējā laikā uzmanību vispirmām kārtām saista uzkrītoši rezervētā prezidentes pieeja tā sauktajam “Jūrmalgeitas skandālam” marta vidū, kad uz mediju jautājumiem Rīgas pils namamāte atbildēja gauži izvairīgi, it kā cenšoties netieši (zīmīgi, taču ne pirmo reizi!), bet manāmi atbalstīt politiskā skandāla vircas vannā ielidojušo toreiz vēl ministru Aināru Šleseru, teju vai pievienojoties saimniekpapam alias premjeram Aigaram Kalvītim viņa uzsāktajā meldiņā no popūrija “nekas jau nav noticis” un kultivējot grēkāža Šlesera dežūrfrāzi par uzticēšanos “taisnajai” tiesai, kurai, starp citu, pati prezidente ne reizi vien veltījusi pa birumam gana “līku” vārdu…
Pagājušajā mēnesī prezidentes kundze uzmanību sev pamanījās pievērst ar nelielām, taču pamanāmām aktivitātēm abu vēstures tumšo gadadienu sakarā. Norobežojoties no asās un sabiedriskajam stāvoklim ne īpaši piemērotās vārdu apmaiņas miesassargu ielenkumā pie Mildai apjoztā drāšu žoga un rādītājpirksta bakstīšanas pie “bēniņiem”, jāteic, ka arī saistībā ar 16. martu Vīķe – Freiberga diemžēl izvēlējās piekopt vieglāko un šķietami nekaitīgāko taktiku, aicinot leģionāru piemiņu godināt kādā citā dienā un citā vietā, tikai ne 16. martā un ne pie Brīvības pieminekļa, kur uzslietās sētas labirintos esot iespējami radikāļu izlēcieni. Tādējādi viņa apliecināja “trimdas latviešiem” dažbrīd pat piedodamu neorientēšanos vēstures līkločos un vienlaikus liekot minēt, vai jaunākās Latvijā izdotās vēstures grāmatas, kurās izsmeļoši apcerēti ar liktenīgo datumu saistītie pagātnes notikumi, ievadvārdus rakstījusi tā pati persona, kas zem tiem likusi savu parakstu, proti, prezidente….
Pašlaik, komentāra tapšanas laikā, risināmais jautājums numur viens ir krīze valdībā, un teorētiski nav izslēgts, ka, piepildoties sliktākajām prognozēm un valdībai krītot, Valsts prezidentei vēl šīs Saeimas laikā kaut sakostiem zobiem vēlreiz būs jānosauc jauna premjera amata kandidāta vārds. Tā kā VVF jau krietnu laiku aktīvu savas nostājas paušanu nomainījusi pret mātišķu “pirksta kratīšanu”, ka valdībai “jāturpina darbs sabiedrības labā”, visticamākais, stingru un noteiktu rīcību attiecībā pret valdošo koalīciju nesagaidīt. Kādā dziesmā šoreiz vienosies namamāte un saimniekpaps, to uzzināsim jau vakarpusē.
