Cilvēks, kas izjutis nāves elpu, apzinās, ka nekas nav vērtīgāks par dzīvību. Par nebūtībā redzēto stāsta 45 gadus vecs vīrietis, kurš divreiz piedzīvojis klīnisko nāvi. .
Cilvēks, kas izjutis nāves elpu, apzinās, ka nekas nav vērtīgāks par dzīvību.
Par nebūtībā redzēto stāsta 45 gadus vecs vīrietis, kurš divreiz piedzīvojis klīnisko nāvi.
Tas notika 1988. gadā, kad atrados vienā no Latvijas slimnīcām. Biju sagatavots smagai operācijai. Vēnā laida zāles, bet nekādi nevarēja mani iemidzināt. Sadūra kādas sešas šļirces, tad uz sejas uzlika masku un man gar acīm viss kļuva melns. Pēc operācijas ilgi nevarēju pamosties un sapņoju brīnumlietas. No augšas skaidri redzēju, kā guļu uz operāciju galda, kā ārsti «ņemas» pa manu krūškurvi. Vēl redzēju ļoti daudz baznīcu ar zeltītiem jumtiem un neskaitāmiem krustiem. Ticu, ka pasaule reiz ies bojā, jo, no augšas uz leju raugoties, redzēju melnu tukšumu, bet augšā zilas debesis bez neviena mākonīša. Kad viss jau bija galā, ārsti sacīja, ka esmu bijis klīniskās nāves skavās, un, tikai pateicoties Dievam, esmu atkal atgriezies reālajā dzīvē.
Otrs gadījums notika paša muļķības dēl pirms dažiem gadiem Rīgā. Ar draugu sadomājām aiziet uz «točku» pēc alkohola. Tā iznāca, ka gāju viens pats. Starp tirgotājiem un mani izcēlās strīds, viņi mani pamatīgi piekāva, saspārdīja, salauza galvaskausu un izmeta uz ielas. Jutu, ka man pienāk klāt tēvs (viņš bija miris piecus gadus pirms šā negadījuma) un saka: «Klau, ko guli zemē, nāc man līdzi!» Sevi redzēju policijas formā un nevarēju saprast, kādēļ tā esmu apģērbies. (Pēc gada sāku strādāt policijā!) Vēl skaidri redzēju, ka starp Poliju un Lietuvu sākas karš zemes dēļ. Atjēdzos slimnīcā, ārstu ielenkumā. Viņi sacīja, ka ceļā uz slimnīcu uz brīdi apstājusies mana sirds un iestājusies klīniskā nāve.
Tagad, pēc nāves, dzīvi uztveru nopietnāk un katru dienu dzīvoju kā pēdējo.
