Pasaule vārās kā milzīgs grāpis, un dažbrīd pat šķiet, ka viss reiz uzlidos gaisā kumuru kumuriem. Neņemot vērā to, ka daži, kam palikusi kāda sajēga, mēģina ko darīt.
Pasaule vārās kā milzīgs grāpis, un dažbrīd pat šķiet, ka viss reiz uzlidos gaisā kumuru kumuriem. Neņemot vērā to, ka daži, kam palikusi kāda sajēga, mēģina ko darīt. Starp tiem ir arī astoņu valstu vadītāji, kas pagājušās nedēļas nogalē tikās Sanktpēterburgā tā saucamajā G8 galotņu sammitā. Citiem vārdiem sakot, – septiņu industriāli attīstītāko pasaules valstu vadītāji un Krievijas prezidents. Ja godīgi, mūsu austrumu kaimiņu par industriāli attīstītu lielvalsti šobrīd nosaukt var tikai nosacīti. Par pārbagātu ar izejvielām, labi bruņotu un ambīcijām piepildītu – to gan, bet ne vairāk.
Pirmkārt, neskatoties uz astoņnieka aicinājumiem, turpinās militārā eskalācija starp mūžīgajiem naidniekiem – “Hezbollah” kaujiniekiem, kas šoreiz militārajiem uzbrukumiem izmanto Libānas dienvidus, un Izraēlu, kura šoreiz nonākusi cietējas lomā. Lai kā septiņi gaidīja, tomēr no Putina un viņa ministriem šajā jomā neko nesagaidīja. Ticamākais, turpināsies vārdos neminēts, tomēr noteikts Krievijas atbalsts spriedzei Tuvajos Austrumos.
Otrkārt, lai arī septiņnieks centās neizaicināt namatēvu, kritizējot par demokrātisko procesu savādajām izpausmēm, tomēr Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Ivanova atzinums, ka Čečenijas notikumi un notikumu attīstība tur ir “vēsturiskā nepieciešamība” un tātad arī nav paveikts nekas nosodāms, jau var uzskatīt par uzdrošināšanos pārbaudīt pacietības robežas. Par mēģinājumu uzzināt, ciktāl septiņnieks un pārējā pasaule būs gatava pievērt acis uz Krievijas izpratni par demokrātiskās attīstības procesiem gan savā valstī, gan citviet pasaulē. Tostarp minētais attiecināms uz niecīgajām cerībām, ka Krievija izmantos savu ietekmi uz Ziemeļkoreju un Irānu, kuru aktivitātes savu valstu kodolprogrammu attīstībā nekādi vairs nav noslēpjamas. Gan jāsaka, ka arī šajā jomā diezin vai būs kādi tālākie pozitīvie soļi un signāli. Ticamākais, viss paliks pa vecam, un tas nozīmē, ka viss vēl priekšā.
Treškārt, viss iepriekš pieminētais novedis pie tā, ka pasaules tirgos jēlnaftas cena saņēmusi jaunu dopinga devu lēcienam augšup. Un te nu nonākam pie lielās politikas ietekmes uz Latviju – degvielas tirgotāji brīdina, ka cenu lēciens būs neizbēgams kā rudens un ziemas tuvošanās. Tiekam gan mierināti, ka šāgada līgumi par degvielas piegādi no Mažeiķiem nemainīsies. Tomēr tas ir tikai pagaidām. Jaunajā gadā būs jāslēdz citi, un kādi tie būs, šķiet, nav jāzīlē. Šajā sakarā vērts pieminēt Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva pašreizējo vizīti Latvijā. Īpaši, ja par mūsu valsts prioritāti atzīstam nepieciešamību veicināt sadarbību enerģētikas jomā. Galu galā Kazahstāna ir viena no energoresursiem bagātākajām pasaulē un ir izrādījusi interesi par naftas produktu tranzītu caur Latviju. Protams, ja vien pašiem neizdosies visu sačakarēt. Par to, ka tas nav izslēgts, ļauj spriest pašlaik notiekošais jampadracis ap un par Ventspils naftas biznesu. Samudžinājušies pretrunīgās interesēs un intrigās, vietējie tranzīta magnāti var panākt, ka naftas “truba” tā arī paliks sausa.
