Dažkārt stāsts, dziesma, glezna, grāmata var būt tik cieši piesaistīti konkrētai videi un laika mirklim, ka ir apdraudēta tās vērtība pēc gadiem. Ar laiku tāsdienas izjūtām var zust vērtība un nozīme.
Dažkārt stāsts, dziesma, glezna, grāmata var būt tik cieši piesaistīti konkrētai videi un laika mirklim, ka ir apdraudēta tās vērtība pēc gadiem. Ar laiku tāsdienas izjūtām var zust vērtība un nozīme. Ja vien tas nav kaut kas vienreizējs.
Bet tāsdienas izjūtas var būt mūžīgas sava satura dēļ. Arī dziesmā vai grāmatā. Vienmēr kāds cits cilvēks sastapsies ar līdzīgām izjūtām. Tik ļoti līdzīgām, ka, saskaroties ar iemūžināto darbu, tā saturā cilvēks identificēs savas pārdomas. Izjūtas summēsies vienreizējā pārdzīvojumā.
Jēzus… Palmu (pūpolu) svētdienas vēsts… Tas ir vēsturisks notikums, kas iemantojis mūžīgu vērtību pats par sevi. Taču arī tajā var būt tāsdienas noskaņas. Ne tikai Jēzū, palmu zaru vicināšanā, viņu slavējot, ne tikai Pūpolu svētdienas tradīcijā ir jēga. Tieši katrs cilvēks ar savām jūtām ir tas, kurā dzimst šīs vēsts jēga.
Savāds ir laiks pirms Lieldienām baznīcas tradīcijās. Sēras mijas ar priekiem. Un vai nu tā cilvēks spēj pēc priekšraksta te smiet, te raudāt. Sēras… Gavēnis… Ciešanu laiks… Palmu (pūpolu) svētdiena… Atkal ciešanas, Lielā Piektdiena… Lieldienas. Un tad vēl visas pēršanas un pagāniskie ticējumi, zaķīši, oliņas… Daudz kas no tā visa savā izpausmē ir tikai pasaulīgs. Laikam ne tik ļoti pagānisks, lai izskaustu, jo izdomātiem brīnumiem vairs neviens netic, bet jauks, priecīgs un mietpilsonisks. Mīļa tradīcija. Mūža garumā ikdienišķa.
Bet ja nu izdodas sastapt tāsdienas Jēzus sagaidīšanas dienas izjūtas… Ne tikai uztvert, saprast vēsti, iespiestu papīra lapās vai noklausītu baznīcā, bet gan izjust šo notikumu tā jēgā.
Nezin kāpēc šis pavasara sākums manī rada tādas kā skumjas. Kaut arī vienlaikus apziņā valda saulains prieks. Nedomāju, ka tā ir mesijas ciešanu vai viņa sagaidīšanas atbalss. Taču ar TĀS dienas izjūtām reiz esmu jau sastapies. Un varbūt vēlāk atkal sastapšos.
Ja nu Kristus tomēr ir vienaldzīgs… Galvenais ir vajadzīga sakustēšanās. Gluži kā dabai. Nāk saule, nāk vairāk enerģijas, un arī vairāk tās būs jāpatērē. Un atkal sagaidīšana – šī jau ar pūpolu, nevis palmu, vicināšanu.
