Nav pamata domāt, ka baznīca laikmetā, kad garam jāatrod sava vieta arī tehnokrātijas brikšņos, kļūtu par valstij «paralēlu» institūciju.
Nav pamata domāt, ka baznīca laikmetā, kad garam jāatrod sava vieta arī tehnokrātijas brikšņos, kļūtu par valstij «paralēlu» institūciju. Tādi izsenis bijuši tā saukto tradicionālo konfesiju darbības nosacījumi – par spīti tam, ka vismaz kristīgajā Eiropā pēdējos gadsimtos valdošo konfesiju un valsts institūciju kompetence laicīgās varas jautājumos arvien vairāk tika nodalīta. Ne tikai teoloģisko nesaskaņu dēļ pašu adeptu vidū, bet arī cilvēces baiļu dēļ par «corpus misticum Christi» krišanu iekāres grēkā. Katrā ziņā gan kristietības, gan jūdaisma tradīciju pamatā vienmēr bijis laicīgās varas atbalsts.
Par to, ka mūsu valsts norisēs baznīca spēlē, iespējams, tikpat nozīmīgu lomu kā atmodas laikā, liecina kaut vai sabiedrības reakcija uz tradicionālo konfesiju vadītāju atteikšanos vadīt ekumenisko dievkalpojumu valsts svētku dienā. No otras puses – bīskapu rīcības dīvainie motīvi norāda, ka, nebūdama laicīga, vara tīri labi prot izmantot itin laicīgas maņas, kas tai godu nedara, taču respektu vieš gan.
Vēl vairāk par dialoga trūkumu starp politiķiem un baznīckungiem Latvijā norāda pirms 18. novembra valdības noslēgtais līgums ar Vatikānu (Svēto Krēslu). Kā informē aģentūra BNS, šā dokumenta mērķis ir noteikt katoļu baznīcas tiesisko statusu Latvijā, reglamentēt tās ietekmi kultūrā un izglītībā, nodrošināt katoļticīgo tiesību (pārliecības) aizstāvību bruņotajos spēkos un ieslodzījuma vietās. Tas būtu arī mēģinājums viest «de jure» skaidrību un «de facto» konsekvenci, atjaunojot diplomātiskos kontaktus ar starptautiski ietekmīgo Vatikānu – rast mūsdienu likumdošanas praksei atbilstošu «aizvietotāju» 1922. gadā ratificētajam Konkordātam starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu, kas galvenokārt nosaka, kā Latvijas katoļticīgo darbību administratīvi koordinē mūsu valsts un Vatikāns.
Tomēr par spīti tam, ka šāda vienošanās nestu pozitīvas pārmaiņas tiklab Latvijas ārpolitikā, kā katoļu draudžu dzīvē, visticamāk, tā drīzumā netiks ratificēta. Un tas ir labi. Lai gan valdības pārsteidzīgais lēmums un pēc tam Saeimas deputātu vilcināšanās nenāks par labu Latvijas tēlam, tas nāks par labu pašiem varas nesējiem, lai radītu tādus likumus, kas apmierinātu ticīgo intereses, vienlaikus novērstu iespēju, ka baznīca kaut kādā ziņā (gan ekonomiskā, gan morālā) varētu pārtapt par slogu sabiedrībai. Tas nozīmē ne tikai nepieļaut, ka baznīcas, draudžu saimnieciskās dzīves aizsegā varētu tikt veikti tumši darījumi, bet arī nodrošināt, lai sabiedrības vairākumam nebūtu jāievēro tādas ar likumu noteiktas normas, kas būtu pārāk klaji balstītas uz atsevišķas pārliecības (ne tikai reliģiskas, bet arī politiskas) motīviem. (Runa šeit var būt tiklab par abortiem, seksuālajām minoritātēm, kā par ticīgajiem piemēroto obligāto karaklausību vai ticības mācības stundām skolām.)
Protams, tas ir īpaši piņķerīgs process – daudzu institūciju un ietekmes sfēru koordinācijas jautājums. Tāpēc nav brīnums, ka politiķi izvēlējušies taisnāko ceļu uz savas sirdsapziņas Meku.
Līguma ratifikācija nekādi neveicinātu reliģiskās iecietības, īpaši ekumenisma tradīciju, iedzīvināšanu, bez kurām nākotnē nav iedomājama veselīga pasaules kopaina un kuras patlaban ir nozīmīgs mūsu pēcpadomju sabiedrības integrācijas faktors.
Lai cik pragmatiski ieturēti un samierinoši līguma atbalstītāji arī nerunātu par tā motīviem, sabiedrība šādu nostāju pagaidām pamatoti sapratīs kā katoļticīgo nostādīšanu priviliģēto kārtā. Pat vairāk nekā dažas konkrētas «aizdomīgas» saistības Latvijas valstij, kas minētas Konkordātā, piemēram, katoļu baznīcai (teiksim, Aglonas bazilikai) sniegt finansiālu atbalstu, bažas vieš pats princips, ka kādas reliģiskas grupas interešu aizstāvība mūsu valstī tiek īstenota valsts līmenī. Tad jājautā, vai Latvijā tiešām baznīca ir nošķirta no valsts, kā minēts Satversmē. Paradoksālā (?) veidā šāds jautājums jo vairāk paliktu spēkā, ja analogs līgums tiktu slēgts arī ar citām konfesijām.
