Nu arī mūsu rota bija sagaidījusi demobilizācijas radiogrammu! Šā teikuma beigās gribētos likt visas trīs izsaukuma zīmes. Skopā šifrētā vēsts mums, «veciem» karavīriem no Baltijas, pēkšņi bija uzdāvinājusi necerēti vieglus spārnus….
Nu arī mūsu rota bija sagaidījusi demobilizācijas radiogrammu! Šā teikuma beigās gribētos likt visas trīs izsaukuma zīmes. Skopā šifrētā vēsts mums, “veciem” karavīriem no Baltijas, pēkšņi bija uzdāvinājusi necerēti vieglus spārnus… Bet kurp tu, cilvēks, aizlidosi pat ar motorizētiem spārniem?! Jau kuru dienu Sihotealina kalnu pakājē neizklīda biezā migla, bet līdz atvaļināto pulcēšanās vietai – vairāk nekā simts kilometru pa gaisa līniju.
Bijām dislocējušies dziļi Usūrijas taigā. Līdz mums pa cietzemi veda tikai ziemas ceļš – pašaura līkumota trase ar daudzām sānu “kabatām”, lai mašīnas varētu izmainīties vai šoferis atvilt elpu. Arī šis pats ceļš bija lietojams tikai pēc pamatīga sala. Citā gadalaikā to nevarēja izbraukt pat kāpurnieks. Un vēl. Pa šo ceļu, ja izlemtu iet kājām, varēja sastapties ar pašu biežņas valdnieku – Usūrijas tīģeri. Starp citu, labo dresūras īpašību dēļ tas kļuvis pazīstams cirka pasaulē. Tomēr plēsīgs, bet aizsargājams zvērs…
Koferi bija laikus sakārtoti aizlidošanai. Tikai migla neizklīda jau otro nedēļu. Nīkām kazarmās, nervozējām un nezinājām, kā vadīt garās gaidīšanas stundas. Dienesta pienākumu izpildē mūs vairs nenorīkoja. Cik ilgi tupēsi bezdarbībā, cik ilgi spēlēsi domino!? Tā dzima doma rotas vienveidīgo ēdienkarti uz atvadām bagātināt ar neparastāku maltīti – svaigu zivju zupu. Mitām taču upes krastā. Tās dažas pašu meistarotās makšķeres savulaik bija laba lieta, taču šim projektam, kā tagad sacītu, nederēja. Process būtu ilgs, arī rezultāts nav garantēts. Mums vajadzēja tikai krietnu lomu un uzreiz!
Sidatunā, kur dislocējāmies, līdztekus kazarmām, izkaisītām juku jukām, atradās arī divdesmit sešas civilās sētas. It kā zemei pieplakušās mājiņas apdzīvoja galvenokārt vecticībnieki – atsaucīgi un izpalīdzīgi ļaudis. Gājām pie kaimiņiem lūgt padomu, kā lai tiekam pie pamatīgāka loma. Taigā ir savi likumi un tikumi: visi visu zina par visiem. Mēs ātri tikām uz veiksmes takas. Sirmais taigas vīrs Vorfolomejs aizlienēja īstu brideni – savdabīgu tīklu – un ierādīja, kā zivis “smeļamas”. Sakļauts tas atgādināja ragavas, izvērsts – milzu sikspārni ar palielām linuma acīm.
Oktobra sākums tai tālajā rudenī pieturējās visai maigs, lai gan saule nebija rādījusies ilgāku laiku. Palūguši rotas mantzinim norakstītās uniformas, mēs, trīs baltieši, iebridām dzestrajā upes ūdenī. Es un klaipēdietis Jozis vilkām katrs savu tīkla spārnu, bet augumā garākais tallinietis Ants spieda brideņa asti pie upes dibena, lai zivis neaizmuktu pa apakšu. Turējāmies krasta tuvumā un, kā bija mācījis zvejas rīka saimnieks, iztaustījām zāļainākos upes līcīšus. Zveja sekmējās. Katrs “traļa” pacēliens mūs aplaimoja ar lielāku vai mazāku guvumu. Padzirdējuši par tādu veiksmi, no kazarmām saskrēja arī interesenti. Viņus likām pie zivju savākšanas, kas, izpurinātas no tīkla, tirinājās krastā. Īsā laikā bijām sazvejojuši pietiekami, lai vakariņās visa rota varētu noēsties smeķīgu zupu bez limita…
Mēs, zvejnieki, protams, jutāmies kā ģenerāļi! Bijām iepriecinājuši bēdīgos palicējus ar atmiņā paliekošu žestu. Aizsteidzoties dienu ritumam priekšā, atliek piebilst: nevienu no trijotnes nepiemeklēja nedz iesnas, nedz citas likstas. Laikam jau tāpēc, ka mūs spārnoja un sildīja drīzās atkalredzēšanās prieks ar mājām, no kurām bijām šķirti veselus trīs gadus.
Jaunai dienai austot, ieraudzījām pelēkbaltu mākoņu gubas. Migla naktī bija nokritusi vai uzgājusi augšā. Ap pusdienas laiku tika saņemta arī atbilde uz rotas vadības radiogrammu: “Lidojums notiks!” Telpās noturēt mūs vairs nejaudāja nekāds spēks. Paņēmuši savus čemodānus, devāmies uz ekspedīcijas necilo mājiņu, kur allaž norisa pasta sūtījumu apmaiņa. Pēc satraukuma pilnas un diezgan ilgas gaidīšanas beidzot pie apvāršņa parādījās sīks punktiņš. Tas manāmi auga, līdz, pārvērties par varenu spāri, nolaidās tā dēvētajā lidlaukā. Dabas veidotā līdzenumā, kur bieži vien mēdza ganīties ciematiņa mājlopi. Daudzie pavadītāji jokojoties mūs negribēja laist prom: kā nu šie dzīvošot bez tik naskiem zvejniekiem!
Lidmašīna, apmetusi tradicionālo atvadu loku, uzņēma kursu uz rietumiem. Ardievu, taiga! Kādā no Piejūras novada dzelzceļa stacijām jau gaidīja savācēješelons… Tie paši lopu vagoni ar plikām dēļu nārām divos stāvos, kādos no Rīgas līdz Klusā okeāna piekrastei bijām kratījušies līdz obligātā karadienesta vietai veselas 24 diennaktis. Vai liela muiža! Šoreiz brauksim mājās. Mīksti šķitīs pat raupjie guļas dēļi… Bet vienā no Sidatuna šķūnīšiem žaušanai izkārtais tīkls vēl ilgi turienes ļaudīm atgādinās par baltiešu bezbēdīgo rudens zveju vai paša Usūrijas tīģera purna priekšā.
