Visa gada laikā neatrast nedēļu, kas būtu tik piesātināta ar politiski un ideoloģiski pretēji vērtējamu notikumu pieminēšanu kā laiks no 4. līdz 11. maijam.
Visa gada laikā neatrast nedēļu, kas būtu tik piesātināta ar politiski un ideoloģiski pretēji vērtējamu notikumu pieminēšanu kā laiks no 4. līdz 11. maijam. Pagājušo svētdien atskatījāmies uz astoņpadsmito gadskārtu, kopš atjaunota Latvijas Republikas valstiskā neatkarība. Diena bija pavasarīgi saulaina un silta. Negribētos šīs gadskārtas mierīgo gaisotni norakstīt tikai uz laika apstākļiem. Gadi gājuši, un, izskatās, visa sabiedrība to sākusi uzņemt kā vienojošu apstākli.
Ceturtdien Latvija līdz ar citām pasaules valstīm atzīmēja Otrā pasaules kara beigas. Arī saulaini, klusi, mierīgi. Galu galā, ko tur dalīt, ja savulaik fronte mūsu zemē daudzviet izgāja caur “tēva pagalmu”. Tik daudzās ģimenēs vectēvi un tēvi karoja abās frontes pusēs. Tikai vienus karavīrus vēsture iecēla uzvarētājos, otrus – zaudētājos. Bet patiesībā mēs zaudējām savu neatkarīgo valsti, kuru atjaunot izdevās tikai pēc daudziem gadiem. Arī vakar, 9. maijā, daudzi atzīmēja kara beigas. Mums tas netīk un liekas aizvainojoši? Šajā dienā tagad tiekam aicināti atminēties 1950. gada
9. maiju, kad Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans aicināja Eiropas valstis ciešāk sadarboties, lai nepieļautu jauna kara draudus. Vietā atgādināt – miers baro, nemiers posta. Vai nav vienalga, kura diena kādam ir svēta un pieminama kā kara pēdējā. Svarīgāk atcerēties, ka asinsizliešana bija beigusies.
Bet rīt ir Mātes diena. Un māmiņa mums ir vismīļākā, vienīgā. Lai šī diena mūs vieno vēl vienos klusos un ģimeniskos svētkos.