2000. gada pavasarī Budapeštā daži jauni ungāru aktīvisti nodibināja nevalstisko organizāciju (NVO) ar nosaukumu «Sargāsim nākotni».
2000. gada pavasarī Budapeštā daži jauni ungāru aktīvisti nodibināja nevalstisko organizāciju (NVO) ar nosaukumu “Sargāsim nākotni”. Andrāss Laniī, viens no aktīvistiem, kādas prāta vētras laikā bija nācis klajā ar ideju par institūciju, kas runātu tās grupas vārdā, kas demokrātiskās pārstāvniecības ziņā ir “visizslēgtākā no izslēgtajām”, proti, nākotnes paaudžu vārdā. Bezpajumtnieku vai “bezdokumentu” cilvēku labā valstis dara nožēlojami maz. Bet vēl mazāk uzklausa tos, kuriem nav balss, jo viņi nav dzimuši. Nākamajām paaudzēm, protams, nākotnē būs iespēja izteikties. Taču dažos gadījumos tā var nākt par vēlu — vai nu tādēļ, ka mūsu rīcība būs izraisījusi neatgriezeniskas sekas, vai arī tādēļ, ka paši nebūsim klāt, lai viņu teikto uzklausītu.
“Sargāsim nākotni” biedrs Lāslo Šojoms, kurš pa šo laiku jau paguvis kļūt par Ungārijas prezidentu, bija tas, kurš izstrādāja nākotnes ombuda (tiesībsarga) likumprojektu. Tas tika iesniegts Ungārijas parlamentā 2001. gadā, taču pieņemts vien 2007. gadā. Turklāt prezidenta Šojoma piedāvātais ombuda kandidāts tika apstiprināts tikai ceturtajā piegājienā. Šā gada 26. maijā tiesību zinātnieks Sāndors Fūlops kļuva par pirmo ungāru nākotnes paaudžu ombudu.
Tā ir unikāla institūcija. Dažu valstu konstitūcijas gan piemin rūpes par nākotnes paaudzēm, dažos gadījumos (piemēram, Japānā, Norvēģijā un Bolīvijā) pat piešķirot tām zināmas tiesības. Taču īpaša institūcija, kuras tiešais pienākums būtu rūpēties par nākotnes paaudzēm, ir liels retums. Pasaulē zināmi vien kādi seši līdzīgi gadījumi. Piemēram, Somijas parlaments 1993. gadā izveidoja Nākotnes lietu komisiju. Izraēlas Knesets 2001. gadā izveidoja Nākotnes paaudžu parlamentāro komisiju, kura izbeidza darbību 2006. gadā. Minētās institūcijas atšķiras no Ungārijas ombuda gan pilnvaru, gan konkrētu mērķu ziņā.
Ombuda idejas materializēšanās Ungārijā daļēji saistīta ar īpašiem vietējiem apstākļiem. Taču pārsteidzošas šķiet tā relatīvi plašās pilnvaras. Piemēram, ombuds drīkst aicināt privātus aktorus “pārtraukt jebkādas darbības, kas nelikumīgi kaitē videi”. Tas var laist klajā rekomendācijas valsts un privātām institūcijām, tās saņēmējam uzliekot par pienākumu “30 dienu laikā” sniegt “izvērstu atbildi”. Ombuds drīkst arī “ierosināt uzraudzības procedūras valsts pārvaldes iestādēm, (..) piedalīties tiesas procesos un ierosināt lēmumu izpildes apturēšanu”. Kneseta komisijas vadītāja pilnvaras nebija tik plašas.
Ungārijas nākotnes paaudžu ombuds ir daudzsološa institūcija, kas var iedvesmot veidot līdzīgus amatus arī citviet. Taču ir arī vairāki klupšanas akmeņi. Minēsim divus. Pirmkārt, ombuda darbība būs lielā mērā paša ziņā. Un ne tikai tādēļ, ka tas darbosies viens, nevis komisijas sastāvā, kā tas bija Izraēlas gadījumā, bet drīzāk tādēļ, ka ombuds nevarēs konsultēties ar cilvēkiem, kuru intereses pārstāv. Politiķi labi zina, cik ērti ir runāt nākotnes paaudžu vārdā, jo tām reti rodas izdevība jebko iebilst. Zināmi gadījumi, kad politiķi šo faktu ļaunprātīgi izmantojuši. Taču tas, ko daži oportūnisti uztver kā priekšrocību, ombudam kļūst par patiesu izaicinājumu. Tā kā tam nav iespēju konsultēties ar nākotnes paaudzēm, Sāndoram Fūlopam, lai nodrošinātu savas darbības efektivitāti, būs nepieciešama skaidra vīzija, kas starppaaudžu taisnīguma labā būtu jādara. Viņam vajadzēs to novadīt līdz visām Ungārijas sabiedrības grupām. Protams, būs arī jāspēj iztēloties pasaule, kurā nākotnes paaudzēm, iespējams, būs jādzīvo. Taču papildu labām futurologa spējām ombudam būs arī konkrēti jāformulē, ko nākotnes paaudzēm ir tiesības no mums sagaidīt.
Otrs klupšanas akmens ir saistīts ar ombuda plašajām pilnvarām. Likuma uzmanības centrā ir vides aizsardzība. Tādēļ Sāndoram Fūlopam būs jānoskaidro, vai viņa pilnvaru robežas ir tik plašas, lai varētu attīstīt daudzveidīgāku aktivitāšu loku, kas sniedzas tālāk par vides jautājumiem. Skaidrs, ka pat tādā gadījumā, ja viņa misijas uzmanības degpunktā būs vide, būs pastāvīgi jāpatur prātā iespējamā saskarsme ar citām, vidi nesaistītām starppaaudžu saistībām. Un tad var nākties domāt par finansējumu pensijām, budžeta deficīta saglabāšanu pienācīgā līmenī vai politikas nostādņu izstrādāšanu veselības aprūpes vai izglītības jomā.
Šķiet, ombuds var nonākt situācijā, kad tas ir pārāk vientuļš un apveltīts ar pārāk šaurām pilnvarām. Tā panākumi nebūt nav garantēti, un iespējamie klupšanas akmeņi paliek spēkā. Mums atliek vien teikt: “Lai veicas, Fūlopa kungs!” Pasaules valstu pilsoņi un nākotnes paaudzes jūs uzmanīgi vēro…
No www.politika.lv
Aksels Grossers,
politiskais filosofs, (Fonds de la Recherche Scientifique, Beļģija), Benedeks Javors, biologs, (Petera Pazmani Universitāte, Ungārija)
