Pēdējo gadu statistika liecina, ka gandrīz 45 procenti mazuļu piedzimst vecākiem, kas nav reģistrējuši laulību. Tajā pašā laikā to skaits aug.
Pēdējo gadu statistika liecina, ka gandrīz 45 procenti mazuļu piedzimst vecākiem, kas nav reģistrējuši laulību. Tajā pašā laikā to skaits aug. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn noslēgts lielākais laulību skaits pēdējos desmit gados. Kāpēc pāri tomēr neizvēlas oficiāli reģistrēt savas attiecības, arī ja piedzimis bērniņš, stāsta trīsdesmitgadnieki Aiga un Zigurds. Viņi audzina gadu vecu meitiņu.
Pāri satieku saulainā pusdienlaikā. Mazā ir vecumā, kad tā vien gribas dipināt un visu izzināt. Kamēr Aiga “šiverējas”, meitiņu pieskata tētis. Jau vairāk nekā divus gadus Aiga un Zigurds dzīvo kopā un audzina savu atvasīti. Kaut viņi nav oficiāli precējušies, sevi dēvē par ģimeni un viens otru uzrunā par vīru un sievu.
Iepazināmies naktsklubā
Tajā liktenīgajā dienā Aiga ar draudzeni iegriezās klubā, domājot – ai, nu tur jau nekā nebūs! Arī Zigurds ar draugiem tur atradās it tā garāmejot, bet tad viņš ievēroja šo meiteni, padejoja, parunāja un saprata, ka Aiga nav no tām “dullajām, kas skraida riņķī”. Ar viņu varēja parunāt, saprata arī humoru un iesaistījās sarunās. Drīz vien Zigurds ar meiteni sāka biežāk sazvanīties.
Aiga stāsta, ka tajā laikā viņu pārņēmusi īpatnēja, liktenīga sajūta. “Lai arī ar prātu sapratu, ka pazīstu puisi tikai neilgu laiku, manīju – lai kā spirinātos pretī, attiecības būs,” atceras Aiga.
Pēc nepilniem deviņiem mēnešiem pāris sāka dzīvot kopā.
Tas izvērtās nejauši
Zigurds un Aiga atceras, ka lēmums dzīvot kopā radies spontāni. Meitene dzīvo laukos, puisis sāka bieži braukt pie Aigas un iesaistījās lauku darbos – te zālājs jānopļauj, te jāpalīdz novākt kartupeļus. Un tad jau lēnām uz Aigas mājām pārceļoja Zigurda sadzīve un viņš pats. “Tas izveidojās dabīgi,” stāsta pāris.
Puiša vecāki gan tā kā pārmet dēlam par nereģistrētu dzīvošanu kopā un mudina apprecēties, taču Zigurds paliek pie viedokļa, ka tas neko nemainīs. Arī Aigas mamma uzskata, ka meitai jāprecas. Taču draugi pieņem šo situāciju un nepārmet.
Izjūtas, kas liek precēties
Aiga un Zigurds nenoliedz, ka arī viņi aizdomājušies par precēšanos. Ne sākumā, bet kad pieteicies mazulis. Tomēr nevēlējušies sasteigt, lai nerastos iespaids, ka kāzas tiek rīkotas pienākuma dēļ. Viņi novērojuši, ka daudzi pāri tā rīkojas, taču neuzskata to par pieņemamu risinājumu.
Aiga atzīst, ka domājusi par izjūtām, kas liek cilvēkam doties laulībā. Daudzi uzskata, ka tā tiek iegūta drošības izjūta, viņa saka. “Man to nevajag, jo tāda jau ir. Laulības reģistrēšanas fakts drošības izjūtu nenodrošina – tā vai nu ir vai nav.” Vēl kā iemeslu, kāpēc varētu apprecēties, viņa min Dieva apzināšanos. “Es zinu, ka ir likumi, kas pastāv, zinu, ka ģimenes pamats ir laulība, taču zinu to vairāk savā prātā. Vai mana dzīve, attiecības ar Zigurdu un bērnu kaut kā izmainītos, tikai ievērojot šo likumu, – droši vien, ka ne,” spriež jaunā sieviete.
Arī Zigurds uzskata, ka formāla aprecēšanās neko nemaina. “Agrākos laikos tas bija zīmogs pasē, cilvēki laulājas baznīcā, dod zvērestus un bieži vien tos nespēj pildīt,” viņš saka. Viņaprāt, ir tik daudzi gadījumi, kad apprecas astoņpadsmitgadīgi jaunieši, drusku padzīvo un izšķiras. Citiem tas pat liekas šiki un moderni. “Kāda tam jēga?” jautā Zigurds. Viņaprāt, arī atbildības izjūta nemainās atkarībā no attiecību formalitātes. “Es tāpat jūtos atbildīgs par abiem,” saka Zigurds.
Vēl viens arguments, kas tiek minēts laulības aizstāvībai, ir mantiskās attiecības. Aiga un Zigurds atklāj, ka patlaban viņiem nav ko dalīt, jo pāris vienojies, kā un kur viņi tērēs savus līdzekļus. “Zinu, ka mana manta pienāksies meitai,” saka Zigurds.
Sarežģītāka situācija varētu rasties, ja nolemj ņemt kredītus un iegādāties kopīgu īpašumu, bet arī tad visu var juridiski noformēt, uzskata Zigurds.
Ilgāk dzīvojot kopā, katrs sāk saskarties ar lielākām vai mazākām savstarpējo attiecību problēmām. Pastāv uzskats – ja pāris nav oficiāli precējies, tādās situācijās vieglāk aiziet katram uz savu pusi. Aiga un Zigurds ir kategoriski – jā, varbūt juridiski tiešām ir vieglāk izšķirties, bet ne cilvēciski. Šķiršanās vienādi sāp gan precētiem, gan neprecētiem.
Mazulis attiecībās
Aiga atzīst, ka līdz ar mazuļa piedzimšanu viņa atklājusi sevī dziļāku iekšēju ģimenes izjūtu. Protams, vairāk jāpievērš uzmanība lietām, kas saistās ar bērnu, klāt nākušas lielākas rūpes un atbildība, bet arī tas nav bijis iemesls, lai reģistrētu attiecības.
Mazajai meitiņai, kā vairumam bērnu, kas dzimuši nereģistrētās attiecībās, dots tēva uzvārds. Tas bijis abu kopīgs lēmums. “Bērnam jau no tā nekas nemainās, vai vecāki ir vai nav precējušies,” domā pāris. “Es viņu nemīlēšu vairāk kā laulāta sieva vai tētis kā laulāts vīrs,” piebilst Aiga. Arī Zigurds secina, ka tēvs savu bērnu mīl tāpat – precējies, šķīries vai vienkārši dzīvojot kopā. Bērnam svarīga apziņa, ka viņam ir mīloši vecāki.
Valsts politika
Abi vecāki pauž neapmierinātību ar nepietiekamo valsts politiku ģimeņu atbalstīšanā. Tagad gan ir atcelts diskriminējošais vientuļās mātes un ārlaulības bērna statuss, jo nav svarīgi, kādās attiecībās mazulis piedzimst, bet gan – kā viņu uzaudzina. Jā, piedzimstot bērniņam, tiek izmaksāti visi lielie pabalsti un māmiņu alga, un tas ir ļoti jauki – vismaz pirmajam laikam ko atsperties, bet mazuļa pirmajā dzimšanas dienā viss beidzas, teic Aiga. Gadu vecu bērnu nevar iekārtot bērnudārzā (un tik mazu arī nedrīkst), bet mamma spiesta atgriezties darbā, lai ģimene varētu iztikt. Kāpēc arī mūsu valstī nevarētu ieviest nodokļu atlaides ģimenēm ar mazuļiem vai maksāt tā saucamo māmiņu algu līdz divu gadu vecumam, prāto Zigurds. Bērnā patiešām daudz finansiāli jāiegulda, viņš secina.
Sapnis par balto kleitu
Aiga tomēr neslēpj, ka arī viņai, kā vairumam sieviešu, ir dārgs sapnis par baltu kleitu un skaistām kāzām kā rituālu. “Man gribētos kāzas kā notikumu, bet tikai ar vienu noteikumu – lai mēs varētu brīvi finansiāli tās sarīkot,” saka Aiga. “Nepieņemu situāciju, ka man būtu jādomā, vai varu ielūgt tik viesu, cik vēlos, vai tieku pilī, kurā vēlos, vai varu atļauties ar baltu jahtu iebraukt jūrā.” Viņa iztēlojas laulību ceremoniju kaut kur jūras krastā, daudz ciemiņu un septiņus tiltus.
Arī Zigurds pieļāvis domu, ka varētu precēties. Finansiālā situācija kāzu rīkošanai viņam neliekas šķērslis, bet Zigurdam ir pārliecība, ka laulāšanās neko nemaina.
Tomēr abi pieļauj domu, ka nākotnē, iespējams, notiks kāds klikšķis un viņi apprecēsies.
Šajā pasaulē nav garantiju
Psiholoģe Ilona Stepanoviča – Monkēviča min vairākus iemeslus, kāpēc pāri neizvēlas oficiāli reģistrēt savas attiecības. Iespējams, pagātnē bijusi negatīva vai sāpīga pieredze un kāds no viņiem vai abi vienkārši nav gatavi šim solim. Bieži vien pāris sāk dzīvot kopā, un pēc kāda laika vairs nešķiet būtiski – precēties vai ne.
Mūsdienu sabiedrībā uzskati par laulību ir ļoti mainījušies – kļuvuši brīvāki. Tomēr pastāv stereotipi par lietām, ko varētu iegūt reģistrētās attiecībās. Galvenokārt sievietēm, bet arī daudziem vīriešiem, ir svarīga garantēta stabilitātes un drošības izjūta. Taču mūsdienu pasaulē nekas nav stabils un neko nevar garantēt. Ja kāds sāk uztraukties par šo stabilitāti, viņš jau baidās, laulības reģistrācija to neradīs. Daudzām sievietēm laulībā gan paaugstinās pašvērtība – man ir vīrs!
Agrāk bija zināms spiediens apprecēties līdz noteiktam vecumam, citādi draudēja nokļūšana vecmeitu vai vecpuišu kārtā. Šodien sabiedrība daudz brīvāk attiecas pret sievietēm un vīriešiem, kuriem jau pāri 30 un kuri vēl nav dibinājuši ģimeni.
Bērns jūt attieksmi
Mazais nereģistrētās attiecībās arī vairs nav problēma, uzskata psiholoģe. Pagājuši laiki, kad ārlaulības bērns bija kauns un negods. Tagad svarīgi, kā pāris jūtas, attiecas pret bērnu un kā viņi to pasniedz sabiedrībai. Sarežģītāka situācija varētu rasties, ja mazulis par savu tēvu neko nezina, jo agrāk vai vēlāk sāksies jautājumi.
Pieaugot mazais cilvēks varētu arī sākt salīdzināt un jautāt, kāpēc citu vecāki ir precējušies, bet viņa ne. Laulība tomēr asociējas ar drošības un stabilitātes izjūtu, un bērnam tā ir nozīmīga. Ja vecāki nav precējušies, svarīgi, ka viņi vienoti nodrošina šo stabilitāti. Jautājumi varētu pastiprināties, ja kāds no vecākiem ir uz nedrošības sliekšņa. Bērns jūt arī vārdos neizteiktas lietas, tāpēc svarīgas it kā nebūtiskās detaļas – acu skatiens, intonācija, attieksme.
Mūsdienu pasaulē maz kas vairs ir normāli, teic I.Stepanoviča- Monkēviča, tāpēc būtiski jebkurus jautājumus, kas saistīti ar pāra un bērna attiecībām, risināt konstruktīvi, visu izrunājot un skaidri formulējot savu attieksmi.
