Vairākus mēnešus neierastu vietu – Martas kundzes mājokli – par savām mājām izvēlējies zaķis, bet gandrīz gadu privātmājā nodzīvojis kovārnis.
Vairākus mēnešus neierastu vietu – Martas kundzes mājokli – par savām mājām izvēlējies zaķis, bet gandrīz gadu privātmājā nodzīvojis kovārnis.
Par dzīvnieku pieradināšanu un izmitināšanu savās mājās interesantus piedzīvojumus “Ziņām” pastāstīja jelgavniece Marta. Pirms pāris gadiem pie viņas atlidojis kovārnis un nemaz nedomājis jauno vietu atstāt. Putns dzīvojis pie viņas mājā, tam dots vārds Čau-čau.
Diemžēl kādu dienu tas aizlidojis, bet nesen, pieturā gaidot autobusu, viņa savu bijušo iemītnieku satikusi. “Skatos, noliecas man tuvu, tuvu! Parasti jau kovārņi no cilvēkiem turas drošā attālumā,” stāsta kundze. Viņa uzsaukusi Čau-čau! Un tas atsaucies. Tomēr sieviete devusies savu ceļu, bet kovārnis palicis pilsētā.
Savukārt vienu vasaru otrā stāva istabā mitinājies zaķēns. “Reiz devos pastaigā pa dārziņu, un kaimiņiene, atradusi mazu zaķīti, to iedeva man,” atceras kundze. Viņa to pabarojusi ar pienu, un dzīvnieciņš palicis pie viņas dzīvot. “Kopā skatījāmies televizoru, viņš man tupēja klēpī, bet uz svešiem ļaudīm reaģēja tramīgi,” stāsta Marta, kura pūkaini nokristījusi par Jančuku.
Kundze zaķēnam iekārtojusi vietiņu savas mājas otrajā stāvā. Tur dzīvnieciņu barojusi un nesusi ārā, kur viņš draiski skraidelējis. Tomēr kādā rudens dienā Jančuks pamanījies nolēkt pa trepēm un aizlēkšot uz mežu. Dažas reizes manītas zaķēna atstātās pēdas dārzā – nograuzti tulpju pumpuri, tomēr tas neatgriezās.
Lai arī neierastie viesi, padzīvojuši pie Martas kundzes, devās citu māju meklējumos, viņa priecājas par kopīgo laiku un jaukajām atmiņām.
