Gada nogales tuvums arvien rada satraukumu un neparedzētus darbus, īpaši šajā – pirmssvētku – nedēļā, kad cilvēki dodas uz mežu, lai sarūpētu Ziemassvētku eglīti.
Gada nogales tuvums arvien rada satraukumu un neparedzētus darbus, īpaši šajā – pirmssvētku – nedēļā, kad cilvēki dodas uz mežu, lai sarūpētu Ziemassvētku eglīti. Jāteic, ka manā iecirknī, kas stiepjas no Mežciema līdz pat Lietuvas robežai, pieprasījums pēc zaļās rotas krietni pārsniedz piedāvājumu, jo LVM atļautajās ciršanas vietās eglīšu vienkārši nav!
Nereti to kārotājus sūtu pie saviem kolēģiem, kuru pārraugāmā teritorija atrodas attālāk no Jelgavas, jo pilsētas tuvums atstājis iespaidu gan uz mežu, gan šodienas jaunaudžu izskatu… Protams, vienu otru reizi arī šogad esmu devies mežā, lai atrastu savu svētku koku. Tas ir ļoti nopietns pasākums – meklēšana norit mežos, kur eglītes biezāk saaugušas, taču nereti tās nav padevušās.
Cilvēki mūsdienās kļuvuši izvēlīgi, savukārt mežkungs sliktu egli nemaz nedrīkst piedāvāt! Līdz ar to, lai atrastu piecas sešas egles, mežā jāpavada teju visa diena un cītīgi jāmeklē, lai nepārkāptu savus meža audzēšanas principus un nenodarītu tam postu.
Šķiet, nav tālu laiks, kad dabīgā egle maksās krietni dārgāk par mākslīgo. Vismaz situācija Zemgalē par to liecina. Pavisam nesen to apspriedām ar mežkopi un secinājām – pašlaik kādu egli vēl varam nocirst pirms desmit gadiem blīvāk stādītajās jaunaudzēs, jo tolaik bija citi dēstīšanas principi. Nu mežsaimniecībām prasības mainījušās, un egles stādām retāk citu no citas, tādējādi to paliek arvien mazāk. Turklāt izmaksas sadārdzinājušās, un mēs nevaram atļauties iestādīt krietni vairāk koku tikai tādēļ, ka cilvēkiem tās būs vajadzīgas uz Ziemassvētkiem. Man jāgādā par mežu, ko cirtīs pēc 80 – 100 gadiem, taču, spriežot pēc arvien augošā eglīšu pieprasījuma, jaunaudzes nosargāt būs diezgan grūti – tur visas egles ir smukas, taču retāk stādītas. Tikumi cilvēkiem nav mainījušies, bet meža stādīšanas principi gan. Īpaši aktuāli tas ir šajā laikā, kad cilvēks nepapūlas svētku koku sameklēt stigās un grāvmalās, bet pēc tā dodas dziļāk. Tādējādi “balto” celmu kļūst arvien vairāk, un mani centieni jaunaudzes pasargāt no postītājiem nav vainagojušies panākumiem – lai gan šajā laikā mežā uzturos itin bieži, nevienu vainīgo diemžēl neesmu noķēris.
Lai gan citus neapmierina decembrim mazliet neierastie laika apstākļi, mums tie ir labvēlīgi, jo pilnā sparā varam turpināt jaunaudžu kopšanu, kas citkārt sniega dēļ nebūtu iespējama. Problēmas vienīgi rada ziemai atstāto cirsmu izstrāde. Toties par silto laiku priecājas meža zvēri!
Šis ir trauksmains laiks, un to īpašo Ziemassvētku noskaņu tā īsti vēl neesmu paguvis izjust. Protams, dāvanas tuviniekiem lielākoties sarūpētas – pats Ziemassvētku vecītis zvanīja bērniem, lai noskaidrotu viņu vēlmes! Arī mūsu ģimenes svētku egle, tiesa gan, laukā, izrotāta lampiņām. Svētdien jau Ziemassvētku vakars.
Centrālais notikums tāpat kā lielākajai daļai mūsu valsts iedzīvotāju arī mūsu ģimenei būs dievkalpojums – tieši ar to man saistās Ziemassvētki. Dziedu baznīcas ansamblī, tādēļ vajadzēs arī uzstāties, bet dāvanas parasti dalām, mājās pārnākuši. Lielākais prieks par to, protams, ir bērniem – piecgadīgajai Laurai, deviņgadīgajai Kristīnei un vienpadsmit gadu vecajam Ronaldam. Mazā tic Ziemassvētku vecītim, turklāt bērnudārzā nesen viesojās viņa sūtnis Rūķis, un vecākie bērni uztur šo stāstu.
Kaut gan laukā nav sniega, lai mums visiem balti Ziemassvētki. Būtu jauki, ja mēs iemācītos svētku izjūtu saglabāt visu gadu.
