Šodien redzēju – iet viens cilvēks. Sagumis. Pelēks. Izskatījās, ka viņš nes visas pasaules smagumu. Iet un nes, iet – nes… Savu vakardienas aizvainojumu, aizvakardienas noskaņojumu un šodienas rūgtumu, bet varbūt senseno?….
Šodien redzēju – iet viens cilvēks. Sagumis. Pelēks. Izskatījās, ka viņš nes visas pasaules smagumu. Iet un nes, iet – nes… Savu vakardienas aizvainojumu, aizvakardienas noskaņojumu un šodienas rūgtumu, bet varbūt senseno?…
Jā, tie «maisi»! Agrāk arī es nēsāju līdzi savas neveiksmes cerībā, ka kāds nāks un atbrīvos mani no personīgās nešļavas. Nenāca. Tad manam neveiksmju maisam radās caurums (vai peļuki izgrauza?), un nu neturu rūgtumu, dusmas pie sevis. Tās birst kā smiltis, izbirst un izplēn. Mēģinu tikt no tā visa vaļā (neturēt azotē), jo gribas vienkārši palidot – domās. Ar smaidu, ar gandarījumu, ka esi, ka proti, ka vari vienkārši būt.
Vai ļaužu dusmas nevarētu pārvērst elektrībā – ražot gaismu un siltumu – sadedzinot?
Hei! Nododiet savas dusmas otrreizējai pārstrādei!
Inese
