Nesen es kāpu augstā kalnā. Tas nebija Gaiziņš un ne pirmo reizi, taču šoreiz manus plecus uz leju vilka smagums, par sevi lika manīt vakardienas un pārbrauciena nogurums, lai ceļā uz ledāju vairāku tūkstošu metru augstumā ātri vien secinātu, ka nevaru vairs! Tā ir interesanta sajūta – noķēru sevi pārdomājam krietnā pusceļā, atstutēdamās pret asu, nedaudz apsūbējušu akmens bluķi. Pēdējos metros augšup šīs pieturas bija kļuvušas ļoti biežas un, par spīti iepriekšējai pieredzei, nedeva gaidītos veldzes un atjaunošanās mirkļus, kas ļautu turpināt. Ooo! Un te jau bija pielavījušās arī nelūgtās viešņas – bezcerība, dusmas, izmisums, šķendēšanās, kam tas viss man bija vajadzīgs, un solīšanās, ka turpmāk nekad un nemūžam! Tomēr «dēties» augstu kalnos vairs nebija kur. Kāpt lejā? Tikpat baiss piedzīvojums, turklāt tad nāktos nakšņot zem klajas debess, jo ceļabiedrs ar automašīnas atslēgām jau krietnā gabalā, lai paspētu «iečekoties» kalnu būdā. Palikt un nekustēt no vietas? Stulbi un bīstami, jo temperatūras tādos augstumos ir svārstīgi zemas un apkārtne nedroša. Šajā «nulles» sajūtā, protams, nebiju viena – mans cienītais, kuram arī neklājās viegli, centās uzmundrināt un mudināt, kā nu mācēdams. Tomēr tā bija mana cīņa – pieķeroties veselajam saprātam un sakopojot pēdējās spēka druskas, lēni virzījos augšup.Laiku palaikam katra dzīvē gadās zvārgoties savu spēju aizas malā, tomēr tā tikai šķiet, ka pār miglaino bezdibeni nav neviena tilta. Lielākajā spēku izsīkumā nāk maģisks pārsitiena brīdis, kas ļauj turpināt līdz galam. Tur, augstu kalnos, pie asā bluķa man prātā nāca skolas laikā skrietās vairāku kilometru garās distances, siena zārdošana pirms negaisa un pusceļš bezgalīgā cukurbiešu vagā, bet vairāk par visu – mazuļa pasaulē laišanas stundas. Vairs nevaru! Vai tiešām?Tas par fizisko, bet tikpat lielu balansēšanu dažkārt nākas piedzīvot arī emocionāli. Kopš «Prāta vētras» jaunā albuma iznākšanas somiņā nēsāju līdzi kādus dziesmas vārdus, kas kā āmurs pa pieri man atšifrē šīs izjūtas. Iespējams, dziesma ir par ko citu, tomēr teikumos «Starp debesīm un savām rētām domās plosās likteņa vējš. Tas mani dzen un mani mētā, un reizēm pat uz pusēm plēš..» saklausu iekšēju «es vairs nevaru!» sāpi.Nezinu, kāpēc nokļūstam pie šiem bezdibeņiem. Nezinu, ko īsti tie ar mums dara. Vai pēc tam paliekam stiprāki, raupjāki un nejūtīgāki vai gluži otrādi – skaidrāki un vairāk spējīgi saskatīt īsto dzīves sāli? Tomēr labā ziņa šajā bezcerī ir lielāki, mazāki, stiprāki, izļurkāti, bet tomēr cerību tilti! Citādi ar mums būtu cauri!
