Kad izlasīju P.Krūmiņa rakstu «Čakste un Eliass nevarētu sadzīvot» «ZZ» 7. aprīļa numurā, mani pārņēma nožēla. Nožēla par to, ka cilvēkam tīk manipulēt ar izcilu personību piemiņu, konfrontēt tās, lai tikai pierādītu… Ko?
Kad izlasīju P.Krūmiņa rakstu «Čakste un Eliass nevarētu sadzīvot» «ZZ» 7. aprīļa numurā, mani pārņēma nožēla. Nožēla par to, ka cilvēkam tīk manipulēt ar izcilu personību piemiņu, konfrontēt tās, lai tikai pierādītu… Ko? Vai to, ka viens labāks par otru? Ka vienam vairāk nopelnu nekā otram? Vai gluži vienkārši to, ka demokrātiskā valstī ir atļauts viss? Arī melīgi apgalvojumi un zaimi.
Vai Krūmiņa kungs vēlējies izteikt savu viedokli par pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa atrašanās vietu, vai arī savas nezināšanas un neizpratnes dēļ centies nozākāt Latvijas kultūras vēsturē ne mazāk nozīmīgā mākslinieka Ģederta Eliasa piemiņu? Visskumjākais ir tas, ka zaimi jālasa gan Čakstes, gan Eliasa dzimtas pārstāvjiem, patiesi inteliģentiem un sabiedrībā cienījamiem cilvēkiem.
Acīmredzot vēlreiz jāatgādina daži fakti par Ģ.Eliasu un viņa dzimtu, jo ir bezgala nožēlojami, ja dzimis jelgavnieks par vienu no saviem izcilākajiem novadniekiem zina vien tik daudz, cik rakstīts Latvijas padomju enciklopēdijā sīkiem burtiņiem dažās rindiņās, kā arī vēl to, ko kā versiju ir izteicis kāds svešzemju «vēsturnieks».
Ģederts Eliass (1887-1975), izcils gleznotājs, kura darbi ierindoti latviešu glezniecības zelta fondā, mākslas zinātnieks (no 1926. līdz 1940. gadam rediģējis Latviešu konversācijas vārdnīcas Mākslas nodaļu, 30. gadu beigās kopā ar brāli Kristapu Eliasu uzrakstījis grāmatu «Franču jaunlaiku glezniecība», pedagogs (no 1924. līdz 1953. gadam, izņemot vācu okupācijas laiku, strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā, no 1938. gada bijis profesors). 1953. gadā atbrīvots no darba, par vienu no iemesliem minot laikmetīgu (proti, padomju ideoloģijai atbilstošu) gleznu trūkumu un nepietiekamu sagatavotību, lai audzinātu studentus (Ģ.Eliass bija beidzis Briseles Karalisko mākslas akadēmiju, mācījies Parīzē, papildinājis zināšanas visu mūžu).
Vienīgā partija, kuras biedrs bijis Ģederts Eliass, ir LSDSP Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija, no kuras izstājies jau 1909. gadā.
Pēc Otrā pasaules kara 40. gados Ģ.Eliass gleznojis galvenokārt portretus, 50. gados pasteļus, arī galvenokārt portretus (258 darbi ir mūsu muzeja krājumā) un gleznu «1905. gads». Sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā Ģ.Eliass vairāk nodarbojies ar tēlniecību, veidojot tēva, mātes, brāļa portretus un cilni «1905. gads».
No Ģ.Eliasa padomju laikā gleznotajiem darbiem Latvijas Valsts mākslas muzeja ekspozīcijā Rīgā apskatāms mātes un brāļa dubultportrets un lauku žanra glezna «Ķirbju novācējas». Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā nav skatāms neviens Ģ.Eilasa padomju laikā gleznots darbs.
Ģ.Eliass ir apbalvots ar Beļģijas karaļa Leopolda II ordeni (1927) un Triju Zvaigžņu ordeni (1936). 1962. gadā viņam piešķirts LPSR Tautas mākslinieka goda nosaukums.
No Eliasu dzimtas paliekošas pēdas Latvijas kultūras vēsturē atstājis arī Ģ.Eliasa vecākais brālis Kristaps (1886-1963) ievērojams sabiedriskais un politiskais (LSDSP) darbinieks, visu četru pirmās Latvijas Republikas Saeimu deputāts, publicists, mākslas zinātnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Universitātes profesors, vairāku monogrāfiju autors. 1951. – 1956. gadā bijis izsūtījumā Irkutskas apgabalā.
Māsa Maija Eliasa-Cielēna (1889-1988) mākslas zinātniece, publiciste, daudzu rakstu un grāmatu autore. Mirusi Stokholmā 1988. gadā.
1949. gada 25. martā no Platones pagasta «Zīlēniem» 83 gadu vecumā uz Omskas apgabalu tika izsūtīta Ģ.Eliasa māte Karlīne Eliase. Šai dienā Eliasu dzimta uz visiem laikiem zaudēja savas dzimtās mājas.
Dzimtas tradīcijas turpināja arī Kristapa Eliasa meita gleznotāja Maija Eliase (1924-1991), viņas darbi glabājas muzejos, arī mūsējā.
Eliasu dzimta, tāpat kā Čakstu un daudzu jo daudzu latviešu inteliģentu dzimtas, 20. gadsimtā ir nogājusi latviešu tautas Golgātas ceļu. Ne Ģ.Eliass, ne J.Čakste nav pelnījuši nepatiesus apvainojumus kādreiz pašu izcīnītajā neatkarīgajā Latvijā.
Nav runa par Eliasa un Čakstes «sadzīvošanu», jo, būdami patiesi inteliģenti un izglītoti cilvēki, kas katrs saviem līdzekļiem ir spodrinājuši Latvijas vārdu, viņi (viņu pieminekļi) no idejiskā viedokļa varētu stāvēt ne vien pretim, bet arī līdzās. Bet, kā teicis vēl viens izcils latvietis Māris Čaklais, runa «nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām».
Visu muzejnieku vārdā Marija Kaupere, Ģederta Eliasa mantojuma nodaļas vadītāja
