Pavasaris tuvojas slinki un jau atnesis pilsētā dažādas nejaucības – dubļus, neizbraucamus ceļus, varbūt arī plūdi vienu otru jelgavnieku apdraudēs. Bet šoreiz gan par ko citu.
Pavasaris tuvojas slinki un jau atnesis pilsētā dažādas nejaucības – dubļus, neizbraucamus ceļus, varbūt arī plūdi vienu otru jelgavnieku apdraudēs. Bet šoreiz gan par ko citu. Tas ir Jelgavas Pašvaldības policijas priekšrakts nr.225/344 mājas īpašniekam. Nekad neko tamlīdzīgu savā garajā mūžā nebiju saņēmusi. Sapratu, ka nav ievēroti līguma par atkritumu savākšanu noteikumi. Satraucos ne pa jokam. Steidzos uz SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” kantori. Gados jauna darbiniece solīja noskaidrot mana priekšraksta cēloni. Meklēja kaut ko ilgi datorā un tad teica, ka es reti izmantojot atkritumu izvedēja pakalpojumus. Taisnojos, ka viena nevaru bieži piepildīt konteineru. Saruna ievirzījās citās sliedēs. Bija jādzird daudz pamācību. Klausījos un domāju, kāpēc man tas vajadzīgs, jo runa ir par priekšrakstu un tajā minētajiem 4.2. un 5.1. punktiem un paragrāfiem Jelgavas pašvaldības noteikumos nr.63. Acīmredzot tādi darbiniecei ir sveši, jo viņa tā arī palika nesaprašanā, ko Pašvaldības policijas inspektors no manis vēlējies. Ieteica veikt priekšapmaksu un noteikt dienu, kad atkritumus izvest. Samaksāju prasīto un turpināšu krāt sausos atkritumus konteinerā.
Sameklēju Domes informāciju ar attiecīgajiem noteikumiem nr.63. Pārlasot iepriekš minētos punktus, nekādus savus pārkāpumus nekonstatēju. Sapratu vien to, ka SIA vēlas gūt regulārus ienākumus, bet es negribu par tukšiem konteineriem maksāt, jo maksā jau tikai par pakalpojumiem.
Jauki būtu, ja darbiniece, kas klientus apkalpo, arī būtu nodrošināta ar tādām instrukcijām un noteikumiem. Iznāca kā dziesmā: “Lielā zive mazo tikai pabaidīja…”
Ar to jau atkritumu savākšanas nelaimes nebeigsies. Pienāks rudens ar lapkriti. Arī par šiem dabas radītajiem atkritumiem vēlējos saņemt izskaidrojošu atbildi. Vajadzēšot pirkt SIA “Jelgavas komunālie pakalpojumi” plastmasas maisus par 0,25 latiem gabalā un tajos savākt lapas. Ja to daudz, ar desmit vai pat vairāk neiztikt. Domāju, arī šo jautājumu jāsāk savlaicīgi risināt, lai pēc tam nebūtu kā pasakā – “Kad vilks aitās, sāk suni barot”. Vēroju, ka rudenī savāktās lapu kaudzītes skvēros un ielu malās bieži vien tā arī palika aizmirstas zem sniega. Ar šausmām skatos uz miskasti, par kādu pārvērtušās pilsētas nomales, tukšie aizaugušie laukumi – tur atkritumu kalni krājas, bet to metējiem ne silts, ne auksts. Drazotāji ar tādu skatu jau apraduši, bet ko par jelgavniekiem domā ciemiņi?… Ne jau cīņa pret skaistiem kabinetiem un to iekārtošanu pašreiz ir galvenais. Svarīgāk ir nepieaudzēt pilsētu ar netīrumiem. Tas nav nabadzības, bet gan slinkuma un kultūras trūkuma apliecinājums. Par kārtību un tīrību rakstīts bieži, bet lieta nekust no vietas. Ja nekas nemainīsies, būs kā Dantes “Dievišķajā komēdijā” nodaļā par elli: “Tad uzkāpjot uz dambja augstāki, es redzēju daudz ļaužu sūdos iekšā kā kādā varen lielā atejā…”
Vecmāmiņa Silvija
