Lai arī neparasti karsta un sausa vasara, kultūraugi cieš no valgmes trūkuma, nezāles aug augumā un plašumā.
Lai arī neparasti karsta un sausa vasara, kultūraugi cieš no valgmes trūkuma, nezāles aug augumā un plašumā. Kā gan tām neaugt nekoptajos un it kā “piemirstajos” zemes pleķos, kurus to saimnieki iegādājušies vai saņēmuši kā kompensācijas zemi. Nezāles likumiem nepakļaujas, bet to saimniekiem gan jābūt atbildīgiem par pilsētas teritoriju bezatbildīgu aizaudzēšanu.
Ar nožēlu raugos, kā nezāles gadiem kuplo blakus tā saucamajai Mīlestības alejai. Lai gan tajā un gar šoseju pirms Jāņiem zāli nopļāva, mēneša laikā tā atkal ataugusi, bet ar privātīpašnieku nezālēm sacensties nevarēs. Pirms dažiem gadiem kā tuvākā nākamā zemesgabala īpašniece – kaimiņiene ar sevi iepazīstināja Ināra Stepiņa no Zemeņu ielas Jelgavā. Sapriecājos. Būs zemītei saimniece un kārtība tajā. Labi domātais izgaisa kā pati saimniece – īpašniece. Zāle aug netraucēta, un sēklas vējš vēlīgi sapūš kaimiņu dārzos.
Vasara man paiet čakli karojot ar nezālēm. Cīnos ar kapli rokās. Jokojot bilstu, ka jāiet atkal uz kārtējo treniņu. Labi, ka vēl varu ar to tikt galā. Radies jautājums, kāpēc gan man lieki jānopūlas citu bezkaunības dēļ. Drīz jau nezāļu laukos kuplos bērzi. Varēšu pirtsslotām izmantot.
Par aizaugušām teritorijām pērn informēju “Pilsētsaimniecības” vadītāju Baļčūna kungu. Saņēmu atbildi, ka individuālie zemesgabali nav viņa kompetencē. Ieteica doties uz Pašvaldības policiju. Tur izstāstīju nāciena iemeslu. Sacīja, ka kaut ko darīs lietas labā.
Solīts makā nekrītot. Tā arī šajā gadījumā, pagājis vairāk nekā gads, jo tur biju pirms Jāņiem, bet nezāles netiek likvidētas. Visa šī dīvainā īpašnieku un kārtības sargu vienaldzība Jelgavai godu nedara.
Atkal rudens – kāzu laiks. Jaunie pāri brauc uz Mīlestības aleju. Dzirdējuši, ka tāda ir. Diemžēl norādes stabiņš sen pazudis. Vienīgi pilsētā tāds ir, kurā virzienā aleju meklēt. Nav jau arī kur transportu novietot. Senāk tuvāk Teča piemineklim Kūliņu ceļā pirms daudziem gadiem kaut ko līdzīgu laukumam ierīkoja, bet no tā vairs neko nevar pamanīt. Tā pagājušajā sestdienā automašīnu karavāna manevrēja Pūra ceļā, kamēr kāzinieki devās uz Mīlestības aleju.
Skumji, ka pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija Švandera kapa kalniņš ar saliektiem armatūras galiem, kas gaidīt gaida pēc atjaunota pieminekļa vai plāksnes ar atgādinājumu, kas tur apglabāts. Laiks iet, bet darbi nekust ne no vietas. Arī Teča piemineklis remontētājus sauc pēc palīdzības.
Žēl, ka alejā nav ne mazākā informācijas dēļa par tās vēsturi. Arī pretējā pusē Pūra ceļā, ar košu sētu apjoztā zemes pleķī, zeļ leknas nezāles, sacenzdamās ar pilsētas pusē aiz žoga augošajām staltajām niedrēm. Skats nepievilcīgs. Nezinu, kādu iespaidu tas viss atstāj uz pilsētas ciemiņiem un kāziniekiem, bet man, katru dienu to redzot, jāsāk domāt, vai tiešām attiecīgās amatpersonas, kas atbild par kārtību pilsētā, ir aklas un kurlas. Varbūt ir pavisam cita diagnoze?
Vecmāmiņa Silvija
