Autovadītāju apmācības instruktors Jānis Batņa prot runāt ar cilvēkiem. Divatā vadot vienu automašīnu, tas ir ļoti svarīgi.
Autovadītāju apmācības instruktors Jānis Batņa prot runāt ar cilvēkiem. Divatā vadot vienu automašīnu, tas ir ļoti svarīgi.
Patīkami ir būt kopā ar asprātīgiem, šķiet, pat bezbēdīgiem stāstītājiem. No otras puses, saproti, ka vārdos izteikta aisberga redzamā daļa un jābūt uzmanīgam, lai nerastos pārpratumi dziļākos ūdeņos. Lūk, daži Jāņa Batņas stāsti.
Vēl viena dzimšanas diena
Vasara, saulīte ripo pa zemes virsu. Būdams puika, dzīvoju Jaunsvirlaukas pusē pusotru kilometru no Svitenes. Kā jau tas agrāk nebagarētās upēs bija, – te bedre, te sekls strautiņš. Piegāju pie vienas tādas bedres un skatījos. Ūdens bija dzidrs – četru piecu metru dziļumā varēja redzēt, ko zivtiņas dara. Noģērbos, ieņurkoju vienā bedrē, tad otrā, trešā. Vienā tādā lēcienā ieniru par dziļu. Jutu, ka dzelmē mani kāds tur aiz sprandas. Būdams zem ūdens, sapratu divas lietas. Pirmkārt, bedres dibenā nevienu dzīvu radību, kas varētu uzbrukt, neredzēju. Otrkārt, šajā situācijā neviens man palīdzēt nevar. Kamēr fantazēju, ķermenis cēlās augšup un mans sprands aiz šķēršļa aizāķējās arvien vairāk. Apzinājos vēl skaidrāk: lai arī palieku bez deguna un ausīm, bet man jātiek laukā. No ūdens izlīdu – ar pušplēstu ausi un noskrāpētu degunu. Kas bija vainīgs? Kalmju sakne, kurai, dziļāk ienirdams, biju pašāvies apakšā.
Ar nazi pret vadoni
Esmu beidzis Jaunsvirlaukas pamatskolu, ko tolaik vadīja vēlāk pazīstamais arhitekts Tālivaldis Pavārs un ko pēc slēgšanas septiņdesmitajos gados lustējoties nodedzināja brīvprātīgie ugunsdzēsēji. 1953. gada 5. marta rītā apsveicu tēvu, kam šajā datumā ir dzimšanas diena, un aizgāju uz skolu. Izrādījās, ka todien bija sēru diena. Staļins miris. Skolēnus pulcēja kopā lielajā telpā, kas skaitījās aktu zāle. Klasē biju palicis viens. Virs durvīm – Staļina bilde bez stikla. Nebija ko darīt. Attaisīju nazi un metu tajā bildē. Klases audzinātāja, izdzirdot būkšķus, nāca skatīties. Mani ieraudzījusi, uz brīdi palika kā zemē iemieta. To bildi novāca un mani iesauca pie pedagogiem. Precīzi vairs neatceros, ko teica, bet doma bija tāda: “Tikai lieki nevārsti muti.”
Ja tā padomā, neviens jau man nelika mest ar nazi Staļina ģīmetnē. Bet vai kādreiz nav tā, ka mūs vada Visaugstākais?
Kad pase kabatā
Karadienestā aizgāju 1964. gada decembrī – piecus gadus vēlāk nekā mani vienaudži, jo vidusskolā pēc pusgadu ilgas mitināšanās neapkurinātā istabiņā biju dabūjis hronisku deguna iekaisumu. Visus, kam toreiz bija jāiet kopā ar mani, sestdien sasauca, paņēma dokumentus, palaida mājās un teica, lai pirmdienas rītā ir atpakaļ. Nez kāpēc, ejot ārā no kara komisariāta, iedomājos pieiet pie meitenēm un pateikt: “Man vajag pasi. Šodien iešu uz “zagsu” (laulības reģistrāciju – red.).” Viņas atbildēja: “Še tev pase, bet pirmdien esi atpakaļ.” Atgriezos laikā. Pēc tam caur Rīgu mūs nosūtīja uz Kaļiņingradu. Protams, pasi Jelgavas kara komisariāta meitenēm tā arī neatdevu.
Kad iebraucām Kaļiņingradā, tur izskatījās tā, it kā nupat būtu beidzies karš.Visus šoferus aizveda uz vienu daļu. Izrādījās, ka mūs nevar apģērbt karavīru formās – gada limits izsmelts. Divas nedēļas dzīvojot kazarmās un gaidot Jauno gadu, mūsu vienīgā nodarbošanās bija soļošana uz virtuvi un atpakaļ. Pa ceļam jādzied. Tā mēs, simt divdesmit latviešu, palaidām: “Saimnieks bulli pārdevis…” Pēc nedēļas uzradās bataljona komandieris – latvietis. Tas, protams, dziesmas vārdus saprata un aizliedza mums to dziedāt. Taču līdz tam visi bija sajūsmā. Ļoti labi skanēja un sanāca arī taktī.
Jau pēc zvēresta nodošanas rotas staršina saaicināja visus vienā telpā. Bataljona komandieris pacēla pret lampu autovadītāja tiesību soda talonu un rādīja pārējiem: “Tādu talonu vēl neesat redzējuši! Deviņi caurumi!” Tās bija manas autovadītāja tiesības. Tolaik pastāvēja kārtība, ka autoinspekcijas pieķertais satiksmes noteikumu neievērotājs gadā nedrīkstēja savākt vairāk par trim caurumiem. Ja tas netika pārkāpts, iepriekš saņemtos sodus jeb caurumus dzēsa. Taču “dabā” jau tie palika. Pēc neilgas pārbaudes darbā ar “ūdensmucu” (autocisterna, kas lauka mācībās veda ūdeni) mani norīkoja vest ģenerāli. Runāja, ka pirms tam viņam pusotra gada laikā nomainījušies septiņi šoferi. Ar ģenerāļa volgu nobraucu divus ar pusi gadus. Kad tuvojās pirmais maijs un Oktobra revolūcijas gadadienas parādes, volgu kopā ar mani sūtīja parādē uz Rīgu. Uzvalciņš mugurā, dāma Rīgā, pase kabatā. No trim dienesta gadiem četrus ar pusi mēnešus nodzīvoju mājās. Armijā sāku nodarboties ar autosportu. Kara apgabala mērogā autokrosā ieguvu otro vietu. Līdz tam biju trenējies tikai motosportā.
Rēķini ar BB
Piecus gadus esmu nodzīvojis smagajā automašīnā jeb “fūrē”. Deviņdesmito gadu vidū ilgāku laiku no Eiropas vedām kravas uz Maskavu. Atpakaļ vienmēr braucām tukšā. Te kādā 1995. gada jūnija dienā, kad, ietaupījis laiku, pusceļā ar visu kravu iebraucu mājās atpūsties, zvanīja šefs. Esot steidzīgi jāturpina ceļš uz Maskavu, kur pēc izkraušanās gaida kokvilnas krava, kas jāved uz Rīgas ostu. Nauda par to jau esot iemaksāta. Jāpiebilst, ka tolaik firma uz kredīta “Bankā Baltija” bija nopirkusi divdesmit jaunu “Mercedes” autofurgonu. Seši, ieskaitot manējo, tika norīkoti no Maskavas vest kokvilnu. Kad biju izkrāvis no Eiropas vesto kravu, pie manis pienāca solīds vīrietis vecumā ap trīsdesmit gadiem. Ap kaklu zelta ķēde, tāda pati arī rokassprādze. Viņš samaksāja automašīnai labi apsargātu stāvvietu, pajautāja, kur nakšņošu, un teica, ka nākamajā dienā nogādās vietā, kur dabūšu uz Rīgas ostu vedamo kravu. Tā tiku ievests lamatās. Trīs bruņoti bandīti atņēma dokumentus. Tādējādi pāris dienās mūs – sešus Latvijas šoferus – izsekoja, savāca un iespundēja kādā būcenī. Tā atrašanās vietu, protams, būdams aizsietām acīm, noteikt nezinu. Beigās mūs aizveda uz mežu. Zari strīķējās gar mikroautobusa sāniem, pamats nelīdzens, maz braukts ceļš. Atklāti sakot, sajūta tāda, ka visu laiku gaidi paukšķi – pistoles šāvienu ar klusinātāju. Taču mūs atstāja dzīvus. Vienam šoferim nebija pat paņēmuši kabatas naudu. Bandītiem vajadzēja tikai mūsu mašīnas, kas kopā maksāja ap pusmiljonu latu. Vēlāk apdomājot, to skaidrojām tā, ka bandītus nolīgušie maskavieši pazaudējuši naudu “Bankā Baltija” un tā viņi dabūja kompensāciju “graudā”. Lietu izmeklēja milicijas pulkvežu līmenī, taču nav zināms, ka nolaupītās mašīnas vai laupītāji būtu atrasti.
* * *
Ar tagadējo darbu Jānis Batņa ir apmierināts. Domājot par klientu tiesībām, Ceļu satiksmes drošības direkcijai viņš iesaka internetā publicēt ziņas, cik procentu viena vai otra instruktora audzēkņi nokārto eksāmenus pirmajā piegājienā. Tad rastos zināma konkurence, no kuras Jānis acīmredzot nebaidās. Vienkāršāk viņam esot strādāt ar audzēkņiem, kas tikko sāk braukt. No tādiem, kas jau “apvēlušies”, varot sagaidīt daudz nejaušību. Transporta kustības drošības ziņā Jelgavā ir vairākas savādas vietas. Pirmkārt Lielās un Mātera ielas krustojums, kur luksofora nepilnību dēļ, nogriežoties pa kreisi, vienmēr iznāk pārkāpt noteikumus. Satiksmi, viņaprāt, kavē luksofora papildsekcija, Miera ielas krustojumā ar Lietuvas šoseju, pagriežoties pa labi.
***
Jānis Batņa
– Dzimis 1941. gada 21. aprīlī Jelgavā no Latgales nākušu laukstrādnieku ģimenē.
– Kristīts Jelgavas katoļu baznīcā, taču vēlāk ar draudzi nav bijis saistīts.
– Beidzis Svitenes vidusskolu, instruktoru un ekstrēmās autobraukšanas nodarbību vadītāju kursus.
– Automašīnai pie stūres no 12 gadu vecuma, oficiāli ar autovadītāja tiesībām brauc no 1961. gada. Sporta meistars autorallijā, agrāk slavenās Jelgavas Autobusu parka taksistu komandas dalībnieks.
– Stūrējis Kaukāzā, Karpatos, Vidusāzijā, Sibīrijā, Anglijā un daudzviet citur Eiropā.
– Attiecībās ar sievām nav veicies, taču ar bērniem satiek labi.
