Daudzus gadus, lasot «Ziņās» lappusi «Novadiņš», Alfons Krauklis atzīmējis rakstus, kurus vēlas papildināt ar paša pieredzēto
Astoņdesmit divus gadus vecais Alfons Krauklis bērnību un agro jaunību vadījis Jelgavas apkaimē. Viņš labi atceras ulmaņlaikus, karu, savulaik populāras personas. Kopš astoņdesmitajiem gadiem sirmais vīrs atkal dzīvo Jelgavas rajonā un ieinteresēti seko laikrakstu publikācijām par novada vēsturi. Kādu dienu viņš nolēma atbraukt uz Jelgavu un pastāstīt, kas, viņaprāt, nav pateikts īsti tā, kā vajadzētu, un ko varētu pielikt klāt. Pils ielā gleznoja IrbīteKā atceras A.Krauklis, Lielo ielu posmā no Katoļu ielas līdz Driksas tiltam agrāk sauca par Pils ielu. Uz tās pie tirgus atradies avīžu kiosks, kur reiz zēna gados saticis tautā populāro gleznotāju Irbīti. Viņš sēdējis uz trotuāra malas, basām kājām, uz ceļiem brūni pelēks kartona gabals, uz kura ar zaļu krāsu kaut ko ar krītiņiem zīmējis. Alfons, tāpat kā citi puikas, stāvējis līdzās un lūrējis. «Zemgales meži,» paskaidrojot teicis mākslinieks. Beidzis zīmēt, viņš piecēlies un sniedzis savu darbu kioskā pārdevējai. Tā gribējusi pretī dot, šķiet, piecus santīmus. Taču Irbīte atteicis: «Naudu nevajag. Nauda ir dārga,» un aizgājis. Voldemārs Irbīte (1893 – 1944) bija plaši pazīstams ar savu īpatnējo dzīvesveidu – iešanu pusskriešus, sīkiem solīšiem, basām kājām, nemazgāšanos un neskūšanos. Taču viņa darbi tika izstādīti Valsts mākslas muzejā, tos atzinīgi vērtējis Vilhelms Purvītis, Kārlis Miesnieks. Pēdējais gan, tiešs cilvēks būdams, viņam tiekoties teicis: «Tu nestāvi pa vējam!» Protams, Irbīte smakoja. Mākslinieks mira no granātas šķembas laikā, kad sarkanā armija it kā bez kaujas ienāca Rīgā. A.Krauklis Valsts mākslas muzejā skatījis Irbītes gleznu «Sektantu saiets». Rīgas ielā skanēja koka vālesKārļa Ulmaņa apvērsuma dienā 1934. gada 15. maijā pie tā sauktā gaisa tilta jeb viadukta, kas ved pāri sliedēm un Pasta ielu savieno ar Lietuvas šoseju, astoņgadīgais Alfons redzējis karavīru posteni ar ložmetēju. Stobrs bijis pavērsts uz dzelzceļa stacijas pusi. Lasot par Pļaujas svētkiem un Tautsaimniecības izstādi, kas 1937. gada rudenī notika Jelgavā un ir lielākais masu pasākums pilsētas vēsturē, A.Krauklis teicis, ka nekur nav pieminēts Pļaujas svētku uzvedums, kas noticis apmēram turpat, kur tagad atrodas Ledus halle. Presē bijis teikts, ka uzvedumā piedalījušies ap diviem tūkstošiem cilvēku, kuri tēlojuši senlatviešu karavīru cīņas ar krustnešiem. «Bērnībā dzīvoju pie tantes Elizabetes Brēdermanes. Bijām ļoti trūcīgi, tādēļ biļetes uz šo izrādi nopirkt nevarēju. Taču no Rīgas ielas vēroju notiekošo. Zemgaļu pilskalna butaforijās zibēja sarkani un zaļi prožektori. Krustneši tika padzīti ar kaujas vālēm, kas sitoties baigi skanēja,» stāsta A.Krauklis. To, ka uzveduma dalībnieku bijis divi tūkstoši, viņš tomēr apšauba.Par Skreiju ģimeni nav ziņu«Kādu laiku mēs ar tanti kā īrnieki dzīvojām Vecsvirlaukas pagasta Tomēnos, kas atrodas pretī Lediņu kalnam, Vircavas upes labajā krastā. Mājās saimniekoja kreisi noskaņotā Jelgavas advokāta Tālivalža Skreijas vecāki. Savukārt Tālivalža dēls Maldis Skreija vēlāk kļuva pazīstams kā varonīgs komjaunietis – pagrīdnieks, kurš bija starp tiem, kas 1943. gada novembrī Rīgā, Doma laukumā, nacistu mītiņa laikā sarīkoja sprādzienu. Neviens nacists necieta, taču tā rīkotājus notvēra un nobendēja. Maldi atceros kā skaistu, moderni ģērbtu puisi, kuru pirmo reizi redzēju tēva birojā sēžam pie rakstāmgalda. Viņam bija arī māsa Malda, ar kuru kopā Tomēnos esmu kaplējis bietes. Tūlīt pēc kara Tālivaldis iesaistījās laikraksta «Zemgales Komunists» redakcijā. Taču pēc tam runāja, ka viņš esot aizbēdzis uz Krieviju, jo bijis turīgs cilvēks un baidījies no represijām,» stāsta A.Krauklis. Pats redzēju armijas pajūguNo vēstures liecībām zināms, ka vācu laikā Jelgavā koncentrācijas nometnē gājuši bojā ārkārtīgi daudz – 23 tūkstoši padomju karagūstekņu. Ir ziņas, ka mežā pie RAF tranšejās aprakti 18 tūkstoši nometnē mirušo, bet kur palika vēl pieci tūkstoši? Šis jautājums, pēc Latvijas Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļas vadītāja Alda Hartmaņa domām, nav īsti skaidrs. Miera kapos šāda apbedījuma vieta nav konkrēti iezīmēta. Kara laikā Alfons mācījies Jelgavā. Viņa ikdienas skolas ceļš gājis no Vadžiem (tagad Mežciems) gar Nikolaja un Miera kapiem. Tālāk gar Romas kazarmām pa gaisa tiltu nonācis pilsētā. Reiz Alfons redzējis, ka Miera kapos vācu karavīri zirgu pajūgā ieveduši ar brezentu pārklātu vezumu ar mirušajiem gūstekņiem. Metrus piecdesmit no kapu vārtiem nedaudz pa labi varējis saskatīt arī lielu rakumu. Jelgavnieki tolaik runājuši, ka agrākajā Izstādes laukumā ierīkotajā karagūstekņu nometnē esot tīfa epidēmija. Tātad var būt, ka tomēr Miera kapos tiešām ir simtiem nezināmu kara upuru pēdējā atdusas vieta. Tam piekrīt arī A.Hartmanis. Sapieris padomju armijāTajā 1944. gada jūlija dienā, kad notika uzlidojums Jelgavas stacijai, Alfons kopā ar savu tanti strādāja sakņudārzā pie Sieramuižas. Dzelzceļa stacijas ēku, kas aiz pļavām un Platones upes atradās apmēram kilometra attālumā, varēja redzēt. Piepeši augstu debesīs atskanējusi dūkoņa. «Es saskaitīju divdesmit lidmašīnu. Cilvēki ar mani strīdas, ka bijusi divdesmit viena,» stāsta sirmais vīrs. Tālākais par liesmām piecstāvu mājas augstumā un degvielas cisternām dzirdēts vairāku veco jelgavnieku stāstos. Alfons piebilst, ka melnos dūmus, kas ilgi kūpējuši virs pilsētas, radījusi sēklu eksporta noliktavu teritorijā novietoto asfalta krājumu aizdegšanās. Pēc Jelgavas ieņemšanas viņš pārcēlies uz Vircavu, no kurienes iesaukts padomju armijā. Redzes bojājuma dēļ A.Kraukli ieskaitīja sapieru bataljonā un aizsūtīja uz Jaunjelgavu. Tur 1944. gada augusta beigās desmit dienās tapis koka tilts pār Daugavu, pār kuru uzbrūkošais padomju karaspēks pārcēlies uz kreiso krastu. Ķegumā vēl tolaik bijuši vācieši. Atkāpjoties viņi saspridzināja spēkstaciju, un Daugavā ūdens līmenis kritās. «Kurzemes frontē nebijām pirmajās līnijās, no mūsu rotas tikai daži krita artilērijas un mīnmetēju apšaudēs. Lielākais vairums izdzīvoja. Kādu dienu, kad stāvējām Priekuļos, no mūsu vada savāca fiziski pašus vārgākos – ar tuberkulozi slimo Horstu, no Vilces iesaukto Bogdanoviču, kas bija nervu slimnieks.» Starp viņiem bijis arī Apse, dūšīgs vīrs, pārbēdzējs no leģiona. Atlasītie iekāpuši kravas automašīnā, kur jau atradās līdzīgi cilvēki no citām rotām. «To vidū bija tādi, kuri savās trīcošajās rokās nevarēja šauteni noturēt. Pēc nedēļas mums, pārējiem, paziņoja, ka visi krituši varoņa nāvē. Es domāju, ka viņus vienkārši nošāva,» aizlūzušu balsi saka A.Krauklis.
