Ik gadu Lāčplēša dienā, kā arī 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas gadadienā, pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem pretī dzelzceļa stacijai patriotiski noskaņoti cilvēki liek svecītes, ziedus.
Ik gadu Lāčplēša dienā, kā arī 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas gadadienā, pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem pretī dzelzceļa stacijai patriotiski noskaņoti cilvēki liek svecītes, ziedus. Uz turieni virzās tradicionālais lāpu gājiens. Tādās reizēs nav aizmirsts arī vecā Lāčplēša pieminekļa fragments pie Jelgavas muzeja. Tuvojoties valsts svētkiem, atgriezīsimies tā vēsturē.
Jelgavā vajadzīgs piemineklis Atbrīvošanās cīņu varoņiem – tādu lēmumu Jelgavas Palīdzības biedrība pieņēma 1925. gada 8. februārī. Kā zina stāstīt Jelgavas muzeja galvenais krājumu glabātājs Andrejs Dābols, 1927. gadā Meža jeb Nikolaja kapos tika atklāts pēc Jelgavas mākslinieka, skolotāja un ugunsdzēsēja Aleksandra Strekāvina zīmējuma izgatavotais piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem, taču tas bija par mazu, lai pietiekami izceltu 1919. gada neatkarības cīņu nozīmi gan Jelgavas, gan valsts vēsturē. Jauna pieminekļa izgatavošanai tika vākti līdzekļi, un sabiedrība saziedoja 22 500 latu.
Desmit tūkstošu klātbūtnē
Rakstnieks Arturs Plaudis 1983. gadā Austrālijā izdotajā tēlojumu un ceļojumu aprakstu krājumā “Dzimtenes grāmata” epizodē par savu piestāšanu Jelgavā 1932. gada 9. jūnijā bildis: “Stacijas laukumā saslietas sastatnes. Tur kaļ un dauza – ceļ pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem.” Tolaik A.Plaudis bija skolnieks, kas vasaras brīvdienās kopā ar draugu kājām apceļoja Latviju. Var secināt, ka vēsts par pieminekļa tapšanu Jelgavas atbrīvotājiem bija zināma plašā sabiedrībā, par to runāja arī jaunatne.
Divas nedēļas vēlāk laikraksts “Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa atklāšanā 1932. gada 22. jūnijā (Varoņu piemiņas dienā, kas gan saistās ar igauņu un latviešu nacionālo spēku uzvarām 1919. gadā pie Cēsīm) piedalījās desmit tūkstoši cilvēku. Viņu vidū Valsts prezidents Alberts Kviesis, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, valdības vadītājs Marģers Skujenieks, Saeimas deputāts Kārlis Ulmanis, bijušais prezidents Gustavs Zemgals, augsti garīdzniecības pārstāvji. Avīze uzsver, ka šis ir pirmais brīvības cīņu piemineklis Latvijā. Tik tiešām – Brīvības piemineklis Rīgā atklāts trīs gadus vēlāk, 1935. gada 18. novembrī, bet “Latgales Māra” Rēzeknē – 1939. gada 8. septembrī.
Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa autors tēlnieks Kārlis Jansons savā darbā bija attēlojis Lāčplēsi, kas ar uzvaru pabeidzis cīņu pār diviem pretiniekiem – pūķi un krustnesi, kas simbolizēja iekarotājus no Austrumiem un Rietumiem.
1940. un 1941. gadā, kad Latvija atradās padomju okupācijas varā, Lāčplēsis izdzīvoja. Protams, šeit vairs nenotika nekādi sabiedriski pasākumi. Iespējams, skaidri saskatāmais nogāztais krustnesis bija mīkstinājis okupācijas varas attieksmi pret šo pieminekli.
Ko teiks “atbrīvotāju” karavīrs!
1942. gadā, valdot vācu nacionālsociālistu okupācijas režīmam, Jelgavas Lāčplēsis krita nežēlastībā. 1992. gadā izdotās grāmatas “Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem” sastādītājs Andris Tomašūns izpētījis, ka tolaik sakarā ar pieminekli Zemgales apgabala komisārs Medems izsauca pie sevis žurnālistus. Nostādne bijusi – nav pieļaujams, ka Jelgavā atrodas piemineklis, kurā attēlots latviešu nacionālais simbols Lāčplēsis, uzlicis kāju vācu varonības un uzvaru simbolam bruņinieku krustam. Sarunas tonis bija draudīgs: “Kādām sajūtām gan lai jūsu atbrīvotājs vācu karavīrs raugās šajā piemineklī!?” “Latviešu tauta, kas ir tikai 1,4 miljoni, nav jau uzvarējusi 90 miljonu vācu tautu.” “Pietiek tikai viena vadoņa rokas mājiena, lai latviešu šeit vairs nebūtu.” Draudēts tika arī nacionāli noskaņotiem latviešu inteliģences, politiskās elites pārstāvjiem.
Medems žurnālistiem teicis: “Es šo trakuli Tepferu (iespējams, domāts agrākais Latvijas ģenerālis, kara prokurors Verners Tepfers vai kāds no viņa brāļiem, kas tolaik piedalījās nacionālās pretestības kustībā – red.), kas sacēlis tik milzīgu skandālu ap šo pieminekli arī ārpus šīs zemes robežām, būtu vienkārši nošāvis. Arī Celmu (domāts izglītības un kultūras ģenerāldirektors, kas iestājās pret pieminekļa pārveidošanu vai nojaukšanu – red.) es būtu pakāris.” Tomēr tika meklēts kompromiss. Proti, pieminekli nenojauca, bet gan lika nocirst pie Lāčplēša kājām gulošo krustnesi. Darbu piespiedu kārtā veica pats tēlnieks K.Jansons.
Kaujās par Jelgavu 1944. gada vasarā ļoti cieta dzelzceļa stacijas apkaime, taču Lāčplēša piemineklis palika neskarts. Jaunā okupācijas vara 1949. gada 17. maijā pieņēma lēmumu likvidēt kapus, kas atrodas starp Zemgales prospektu un Lietuvas (tagad Katoļu – red.) ielu. Kādā naktī 1951. gadā Lāčplēsis tika nogāzts, sadalīts gabalos un aprakts.
Inteliģence par to runāja
Mūsu Jelgavas atbrīvotāju pieminekli pirmo reizi fotogrāfijā ieraudzīju 1976. gada vasarā, kad skolēnu literātu nometnes “Aicinājums” laikā bijām ekskursijā pie vecā tēlnieka Kārļa Jansona. Viņa darbnīcā pie Cēsīm Siļķēs pa visu dibensienu bija Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa fotogrāfija. Neviens no mums – sienas avīžu, pirmo dzejoļu un stāstu rakstītājiem – neattapa tēlniekam pajautāt, kas tā par fotogrāfiju. Taču iespaids palika. Nākamajā vasarā, kad, gatavojoties iestājeksāmeniem žurnālistos, gāju uz privātstundām pie latviešu valodas un literatūras skolotājas Guntas Micānes, reiz aizrunājāmies līdz Lāčplēsim un fotogrāfijai K.Jansona darbnīcā. Tolaik saviem audzēkņiem Jelgavas Mūzikas vidusskolā viņa par šo tematu runāja diezgan brīvi – čekas ziņotāju nebija. Par paslēpto Jelgavas Lāčplēsi runāts daudzviet, taču līdz pat atmodai grūti bija cerēt, ka radīsies iespēja to celt pienācīgā godā. Tomēr bija svarīgi vismaz uzzināt, kur nozīmīgais tēlnieka darbs un atbrīvošanas cīņu simbols ir noslēpts.
1988. gada pavasarī ledus sakustējās. Bija dibināts Latvijas Kultūras fonds. Tā Jelgavas puzura aktīvists vēlākais Augstākās padomes deputāts Imants Geidāns uzņēmās meklēšanas vadību. Tika ievietoti sludinājumi Jelgavas laikrakstā “Darba Uzvara” ar aicinājumu atsaukties lasītājus, kuriem ir ziņas par noslēpto pieminekli.
Līdzīgs oriģinālajam
Pastāvēja arī bezcerīgā versija, ka piemineklis samalts akmens šķembās, taču tā nebija tiesa. Atsaucība Latvijas Kultūras fonda aicinājumam izvērsās liela, taču sākumā rezultātus nedeva. Visbeidzot atradās kāds krievu tautības buldozerists, kas varēja norādīt vietu starp Zirgu, Mātera un Stacijas ielu, kur atrodas Lāčplēša rumpis. Vēl tika atrasti divi fragmenti – tos atstāja zemē.
Izraktais, ko tautā iesauca par Likteņakmeni, tika izmantots pieminekļa restaurācijai. Vēlāk to novietoja pie muzeja, kur tas atrodas joprojām. Sekoja līdzekļu vākšana pieminekļa atjaunošanai. Darbu uzņēmās veikt tēlnieka K.Jansona dēls Andrejs. Imants Geidāns (tagad Kosmetoloģijas koledžas direktors) teic paldies visiem, pateicoties kuriem, saimnieciski smagā laikā – 1992. gada 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas gadadienā, – tika uzstādīts atjaunotais piemineklis – iespējami līdzīgs oriģinālajam.
