Tik tālu nu esam nodzīvojuši – ja ticēt publiskotajiem datiem, darbaroku Latvijā palicis mazāk nekā brīvo darba vietu.
Tik tālu nu esam nodzīvojuši – ja ticēt publiskotajiem datiem, darbaroku Latvijā palicis mazāk nekā brīvo darba vietu. Tātad, ja teorētiski utopiskā kārtā katrs bez darba esošais kā uz burvju mājienu kļūtu par strādājošo, ieņemot kādu no valstī pieejamajām vakancēm, un bezdarbnieku ailē parādītos nulle, joprojām ne viens vien uzņēmums paliktu ar nepilnīgi nokomplektētu personālu.
Vārdu sakot, rūgtā realitātē pārvērtusies pašreizējā premjera Aigara Kalvīša pirms vairākiem gadiem vieglprātīgi izmestā frāze no sērijas “lai brauc, kas grib”, šādi paužot savu politiķa viedokli par darba meklētājiem ārpus Latvijas. Oficiālās iestādes ar prieku norāda uz šķietami zemajiem bezdarba rādītājiem (ap 7 procenti, krietni zemāk nekā pirms gadiem pieciem vai desmit), pieļaujot iespēju uz neoficiāli strādājošo rēķina reālo bezdarbnieku īpatsvaru samazināt vēl par pāris procentiem, tomēr, ņemot vērā tos bez darba esošos, kas reģistrēšanos attiecīgajā dienestā aizvieto ar kreņķu slīcināšanu grādīgās dziras pudelēs, faktiskā aina uz labo pusi diezin vai mainītos.
Tikko kā publicēti bezdarbnieku sociālpsiholoģisko portretu pētījuma rezultāti, ko daļēji finansējuši brālīgās Eiropas dāsnie onkuļi. Reģionos aptaujāti 10 000 cilvēku, un atklājusies nebūt ne pārsteidzoša aina – krietna daļa, bezdarbībā dzīvojot, ieslīgusi atkarībās un pēc rehabilitācijas brēcošās kaitēs, bet daudzi veselo saprātu saglabājušie no divām iespējām – smieklīgu atalgojumu vai neko – pagaidām izvēlējušies pēdējo.
Proti, iedzīvotāji galu galā sākuši kaut mazliet apzināties sava darba vērtību un kaut pieticīgai dzīvošanai nepieciešamo naudas summu – gatavību strādāt par simts latu lielu algu pauduši vairs tikai trīs procenti aptaujāto, savukārt kā vēlamā alga minēta 250 latu pēc nodokļu atvilkumiem. Sabiedrības absolūti maznodrošinātākā daļa, iespējams, gatava sašutumā saķert galvu – sak, nekaunība, izvirzīt tādas prasības! Tomēr, ja situācijai pieiet no praktiskās puses (nevis “lopiem domātā” dzīvības vilkšanas minimuma 107 latu pavadā) – laikā, kad komunālie rēķini ziemas sezonā labākajā gadījumā paliek pussimta latu robežās, cenas pirmās nepieciešamības precēm aug īsti eiropeiskā progresijā, bet vēl pastāv arī gluži praktiskas vajadzības attiecībā uz apģērbu, sadzīves lietām u.c., ar simts latiem “uz rokas” pietiek varbūt vien tad, ja cilvēcīgu mitekli aizstāj ar telti meža vidū.
Signāls pastāvošajai varai ir gana skaidrs – algām jāaug! Un nav ko spekulēt ar it kā draudošo inflāciju, ja cilvēkiem tiks ļauts savu pirkumu groziņu papildināt ar lieku maizes klaipu. Atjaunotās Latvijas laikā pārāk pašsaprotama kļuvusi situācija, kad viss maksā tik, cik tas maksā, izņemot cilvēku darbu, bet starp vārdiem “izdzīvot” (kam pietiek ar maizi un ūdeni) un “dzīvot” ieraduma pēc tiek likta vienādības zīme. Pret šo rūgto realitāti pratušas sacelties dažas valsts apdalītās kategorijas – gan likuma sargi, gan pedagogi, kas atraktīvā manierē Rīgas centrā uzvilka pa dziesmai, apcerēja koferu kravāšanas plānus un vicināja plakātus ar simbolisku uzrakstu “Pīrādziņ, nāc ārā!”, līdz no augstā nama izvilināja par problēmām tobrīd atbildīgos valdības “pīrādziņus” premjera un nu jau bijušās ministres Inas Druvietes personā. Līdzīgas akcijas varētu līdzēt vai ikvienam valsts nodarbinātajam, ko nevar teikt par privātajā sektorā algas ziņā muļķotajiem.
Ar uzjautrinošiem izteikumiem pēc iepazīšanās ar pētījuma rezultātiem izcēlusies “zaļzemnieku” labklājības ministre Staķes kundze, mierinot ar gaidāmām izaugsmes iespējām un mātišķi norādot, ka “jāmācās iztikt ar mazākiem līdzekļiem”. Pamācoši, ministres kundze, tikai neaizmirstiet šādu padomu dot arī savu kolēģu politiķu kastai! Pārmaiņas pēc arī tai nenāktu par sliktu izbaudīt “nocenoto” izdzīvošanu.
