Franču zemnieku aktivitāti un organizētību mēs apbrīnojam ikreiz, kad televīzijā rāda viņu spilgtos protestus pret valsts un Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku.
Franču zemnieku aktivitāti un organizētību mēs apbrīnojam ikreiz, kad televīzijā rāda viņu spilgtos protestus pret valsts un Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku. To sarunās ar «Svētes grauda» zemniekiem un lauksaimniecības speciālistiem pamatoja Francijas Luāras apgabala Lauksaimniecības kameras uzņēmumu konsultāciju dienesta vadītājs Liks Maršāls:
Francijas lauksaimnieku panākumu atslēga ir viņu prasme organizēties, izveidot kooperatīvus, ko atzīst valsts, banka un pircējs.
Kooperatīvs nodokļus nemaksā
Francijā ir trīs galvenās kooperatīvu formas:
zemnieku saimniecību asociācija, kurā apvienojušies radinieki, kaimiņi, lai kopīgi izmantotu tehniku;
tirdzniecības un pārstrādes kooperatīvi, kas ir 70 procenti no visiem Francijas lauksaimniecības ražošanas uzņēmumiem;
lauksaimniecības tehnikas kooperatīvi.
Francijā kooperatīvs nodokļus nemaksā. Tos maksā katrs zemnieks. Vienam cilvēkam kooperatīvā var piederēt ne vairāk kā 50 kapitāla daļas, taču balsojot: viens cilvēks viena balss.
Pārstāvji Parīzē un rajonos
Franču zemnieks gan esot individuālists un savu traktoru otram braukt nedodot. Taču marasms, kas 20. un 30. gados valdījis piena un graudu realizācijā (lai nopirktu 1 kg maizes, vajadzējis pārdot 100 kg graudu!), piespiedis zemniekus apvienoties. Sevišķi zemnieki saliedējušies pēdējos 50 gados. Lai aizstāvētu savas intereses, viņi nodibinājuši arodbiedrību, savu banku, izveidojuši produkcijas realizācijas kooperatīvus un nodibinājuši pašpalīdzības kasi. Šīs četras profesionālās organizācijas vada paši zemnieki. Tām ir pārstāvniecības valsts administratīvajās struktūrās Parīzē un rajonos.
Ar valdības atbalstu un svētību
Šādā veidā organizēta, Francijas lauksaimniecība attīstījās ļoti strauji. Vēl 50. gados tai nepietika pašražotās lauksaimniecības produkcijas, bet 90. gados tā jau ir pirmajā vietā ar pārstrādātās lauksaimniecības produkcijas eksportu.
Taisnības labad jāsaka arī, ka zemnieku apvienošanās kustību prata atbalstīt Francijas valdība.
Noklausījies mūsu zemnieku un speciālistu izklāstu par lauksaimniecības subsidēšanu Latvijā, Liks Maršāls bija tā kā izbrīnīts:
Latvijas Zemkopības ministrija, izrādās, ir ļoti labvēlīga pret zemniekiem!
Francijā tādas subsīdijas laukiem dotas no 1955. līdz 1975. gadam.
Kredīts par 2,5 procentiem
Patlaban valdība zemniekiem piedāvājot triju veidu atbalstu. Īpaši tiekot pabalstīti jaunie zemnieki, kas tikko sāk saimniekot. Pamatkapitāla veidošanai viņi no bankas ņem kredītu par samazinātiem procentiem. Normāli Francijā skaitās kredītu dabūt par 6 8 procentiem, bet jaunais zemnieks to var saņemt par 2,5 3,5 procentiem. Kredītprocentu starpību sedz valdība. Patiesībā tā gan neesot valsts nauda, bet līdzekļi no Eiropas Savienības budžeta strukturāliem fondiem. (Kad 2000. gadā nākšot klajā tā dēvētā Santēra pakete, tās otrajā daļā būšot lēmumi par asociēto valstu, arī Latvijas lauksaimniecības integrāciju, kam arī būs vajadzīgi šā fonda līdzekļi.)
Ja lielus kapitālieguldījumus grib izdarīt zemnieks, kas saimniekošanu jau iesācis, arī viņš var pretendēt uz zemo procentu kredītu ja pēc biznesa plāna ir redzams, ka no jaunā ieguldījuma peļņa būs lielāka nekā vidēji rajonā. Nelielus biznesa plānus īstenot palīdz rajona lauksaimniecības departaments. Piemēram, ja kāds grib attīstīt lauku tūrismu vai apūdeņot zemi, vai iegādāties dārgu pretsalnu iekārtu, rajona departaments palīdz dabūt kredītu.
Šie divi atbalsta veidi Francijas zemniekiem esot ļoti jūtami un nozīmīgi.
Subsīdijas it kā pašiem sev
Trešais atbalsta veids ir lauksaimniecības attīstības vadīšana. Tas nozīmē zemnieku izglītošanu dažādās juridiskās, ekonomiskās, finansu un banku un citās lietās. Tā ir katram zemniekam, katram gadījumam vajadzīgās informācijas gādāšana, zinātnes sasniegumu izmantošana. Vārdu sakot, kaut kas līdzīgs mūsu lauksaimniecības konsultāciju dienestam. Šie pakalpojumi zemniekam ir bezmaksas, taču netiek subsidēti no valsts. Tos apmaksā no zemes nodokļa, kas Francijā ir 12 latu par hektāru. Viena daļa zemes īpašnieku iemaksātā nodokļa paliek vietējai pašvaldībai, otrā daļa aiziet departamenta kasē, kas savukārt to sadala rajonam, un valstij un no tā tiek arī lauksaimniecības attīstības vadīšanas dienestam.
Francijā ir gan valsts, gan privāti zinātniskie institūti un līdz 1962. gadam arī privātos daļēji apmaksāja valsts. Taču tagad tos atbalsta paši ražotāji. Franču laucinieki ir izpratuši zinātnes nozīmi! Ir izveidots Nacionālais lauksaimniecības attīstības fonds, un tā līdzekļus izmanto, lai finansētu zinātniskās pētniecības centrus, kas veic ar lauksaimniecību saistītus pētījumus. Nacionālā lauksaimniecības attīstības fonda veidošanā piedalās pilnīgi visi lauksaimniecības ražojumi nelieli atskaitījumi tiek izdarīti katram produkcijas veidam.Tātad patiesībā var teikt, ka franču zemnieki subsidē arī paši sevi.
Ko vēl piebilst? Vien to, ka mēs arī ejam to pašu ceļu uz to pašu mērķi lauksaimniecības attīstību. Tikai nopakaļus francūžiem.
