Jelgavas mākslas dzīvē noticis gandrīz vai neticamais: esam kļuvuši bagātāki ar vienu jaunu galeriju. Tās nosaukums ir neparasts «Suņu taka» (Dobeles ielā 68), saīsinot tas skan «Su.Ta», kas mākslas cienītāju vidū noteikti asociēsies ar vienu no savdabīgākajiem latviešu māksliniekiem pagājušā gadsimta 20. – 30. gados Romanu Sutu. Mūsu pilsētā izjūtams nelielas izstāžu zāles trūkums, kopš likvidēts «Atenium» Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Protams, Mākslas skolā ir ļoti pievilcīga izstāžu zāle, kur mācību gada laikā skatāmas augstvērtīgas izstādes, tikai – cik tās jelgavnieki apmeklē? Ir cerības, ka rudenī būs izstāžu zāle Zinātniskajā bibliotēkā, bet šis notikums vēl jāgaida. Tagad priecāsimies, ka nesakoptajā vecpilsētā, kas gandrīz izskatās kā Dievu pamesta mala (starp citu, tur vēl savas dienas vada vienīgā ēka no Kurzemes hercogistes laikiem Jelgavā), ir kāds stūrītis, cerams, uz ilgu laiku, kas atvēlēts mākslai, ja vien jelgavnieki būs patiesi ieinteresēti un atbalstīs galeristu iniciatīvu.Jaunā galerija sevi pieteica ar jelgavnieces Baibas Ūlandes gleznu izstādi «Putni virs ūdeņiem». Izstādes autore ir jauna – 2002. gadā ieguvusi bakalaura grādu –, bet jau ar respektējamu izstāžu stāžu. B.Ūlandes glezniecība ir izteikti sievišķi emocionāla. Mākslinieces darbi ir reālistiski. Viņa glezno ainavas un klusās dabas, galvenokārt ziedus, nereti pievēršas arī sadzīves žanram. B.Ūlande savos dabasskatos pievēršas vai nu izteiktiem tuvplāniem, dabas fragmentiem, vai plašākai telpai, kurā pats būtiskākais ir dziļums. Tādā gadījumā telpa lielākoties ir tukša, reti kāda detaļa traucē acu skatienam traukties dziļāk, kur tālumā rēgojas meža vai krasta siluets, kā tas ir ainavās ar ūdeņiem. Arī ziedu gleznojumos pamanāms to kārtojuma dabiskums. Taču pats būtiskākais viņas pašizteiksmes ierocis ir krāsa. Māksliniece izvēlas ļoti klusinātu, siltu krāsziedu, var pat teikt, pastelīgus toņus. Krāsas klātas ļoti plānā kārtā, tāpēc var rasties iespaids, ka pigmenti ir ieberzēti audeklā.Neraugoties uz fragmentārismu, sevišķi ainavās, B.Ūlande neaizraujas ar detaļu sīku attēlojumu. Tas viņai nav svarīgi. Gleznotāja audekla vai kartona virsmu kārto mazākos un lielākos krāslaukumos, kas stāsta par autores izjūtām. Tās, kā šķiet, visbiežāk ir pacilātas, pilnas sajūsmas par ūdensrozēm ezermalā vai putniem, kas lido pāri ūdeņiem, – no gleznas ar šādu sižetu patapināts izstādes nosaukums (darbi eksponēti bez nosaukumiem). Māksliniece nerisina kādas svarīgas problēmas. Drīzāk viņa priecājas par dzīvi, esamību, neatkārtojamo dabu.Jaunā galerija ir neliela, gaiša istaba, kurā nevar izvērsties ar gleznu daudzumu, taču jārēķinās ar intimitāti. Tādi ir arī B.Ūlandes darbi – gan izvērstāki un izstrādātāki, gan arī pavisam nelieli un pat skices, bet visai patīkami un piemēroti dzīvokļu interjeram.Izstāde piesaka arī galerijas īpašnieku gaumi, kas acīmredzami saistāma ar tradicionālu mākslas izpratni. Īsti jelgavnieciski. Atliek novēlēt jaunajai izstāžu zālei ilgu mūžu un spēku pastāvēt pilsētā, kurā gleznu pircējus var uz rokas pirkstiem saskaitīt.
