Bez veterinārārsta palīdzības mājlopu turētājam neiztikt gan tad, kad dzīvnieks sasirdzis, gan tad, kad jādomā par ganāmpulka pieaugumu.
Bez veterinārārsta palīdzības mājlopu turētājam neiztikt gan tad, kad dzīvnieks sasirdzis, gan tad, kad jādomā par ganāmpulka pieaugumu. Par to, ko pašreizējos saimniekošanas apstākļos dara, kā jūtas un ko par norisēm laukos domā praktizējošs veterinārārsts, stāsta Valgundes pagasta veterinārais ārsts Edgars Turks. Viņš ir arī pagasta Padomes deputāts un darbojas Tautsaimniecības komitejā.
Edgara Turka darbs un dzīve kopš Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1973. gadā cieši saistīta ar Valgundes pagastu. Kolhozu laikos aprūpēti kopsaimniecību lopiņi, bet deviņdesmito gadu sākumā viņš kļuva par pagasta veterinārārstu un nodibināja arī savu privātpraksi.
Kādas ir galvenās atšķirības veterinārārsta darbā padomju laikos un tagad?
Jāatzīst, ka tad es jutos stabilāks veterinārārsts nekā tagad. Tolaik praktiskā darba bija vairāk, taču negatīvi bija tas, ka par lietām, par kurām vajadzētu atbildēt vienīgi dzīvnieku īpašniekiem vai kolhozam, man bija jāatskaitās partijas komitejai un veterinārajai pārvaldei. Tagad ar savu darbu esmu apmierināts, taču neapmierina valdības realizētā agrārā politika. Valgundes zemīte ir liesa, tāpēc tā īsti nevaram attīstīt ne augkopību, ne lopkopību, un tas ietekmē arī manu profesionālo darbību. Vairāk esmu kā ātrā palīdzība. Diemžēl zemnieki ir mazturīgi un veterinārārstu sauc tikai galējas nepieciešamības reizēs. Agrāk lielu daļu mana darba laika aizņēma konsultācijas, barības analīzes un dzīvnieku ēdināšanas problēmas, tagad zemnieki vairs barības analīzes neprasa, jo tas maksā naudu. Ar mani konsultējas vien tie, kas ar lopkopību nolēmuši nodarboties patiešām nopietni. Cilvēki vairs netur lopus naudas dēļ, un govis pārvēršas par mīļdzīvniekiem. Pie mums neviena kooperatīvā, paju sabiedrība vai SIA ar lopkopību nenodarbojas, tāpēc pagastā tai nesaskatu perspektīvu. Maz ir saimniecību, kas varētu pretendēt uz subsīdijām lopkopībā, un tas nudien ir bēdīgi. Ja zemnieks nevar dabūt naudu, ar vietējiem resursiem pagastā lopkopību attīstīt nespējam. Ar to nodarbojas pārsvarā gados vecāki cilvēki, jo jaunie brauc strādāt uz Jelgavu, Rīgu vai Jūrmalu.
Varbūt perspektīva ir citām lauksaimniecības nozarēm?
Darbojoties Tautsaimniecības komitejā un lemjot zemes lietas, redzu, ka savus īpašumus atguvušie tagad nevar tikt no šīm zemēm vaļā, jo tās nav tik vērtīgas, lai kāds gribētu pirkt. Pagastļaudis brīvo zemi nevēlas arī nomāt, jo lauki ir mazi, apstrādāt tos grūti un ražas nav lielas. Varu nosaukt tikai kādus trīs jaunus puišus, kas specializējas graudkopībā.
Par perspektīvāko pagastā uzskatu dārzeņkopību. Taču arī šajā nozarē ražošanas apjomi ir mazi, tāpēc es nesaprotu, kādēļ neviens nav uzņēmies dārzeņkopības organizatora un koordinatora darbu – savākt citu izaudzēto un to realizēt.
Arī ar tūrismu pagastā vajag nodarboties, esam jau pat mazliet nokavējuši. Mūsu pagasts nevar nodrošināt maršrutu dienai, varam organizēt tikai vienu tā posmu, tādēļ ir jākooperējas ar Jelgavu, Kalnciemu, Jūrmalu.
Kas jūs visvairāk satrauc kā pagasta deputātu?
Tas, ka skolām grib atņemt finansējumu interešu izglītībai un pulciņiem, kas pagastam varētu radīt papildu slogu. Daļēji izeja varētu būt maksas pulciņi. Piemēram, Kalnciema vidusskolā jau tagad darbojas maksas karatē pulciņš.
Vai Valgundē kādreiz atdzims rūpniecība?
Uzskatu, ka Valgundes vecās ražotnes nav konkurētspējīgas. Kāpēc konservu cehi izmanto gurķus un tomātus no Lietuvas vai Polijas? Tāpēc, ka tie ir lētāki nekā vietējā produkcija. Tas pats ir arī Jelgavas tirgū – Lietuvas gurķi, tomāti, kartupeļi. Bet gateros kokapstrāde ir tikai amatieru līmenī… Mūsu pagastā vairs nav lielu ražotņu.
Vai iesaistāties pagasta sabiedriskajās aktivitātēs?
Mana sabiedriskā aktivitāte galvenokārt saistīta ar darbu Latvijas Veterinārārstu biedrībā. Regulāri piedalos biedrības sporta pasākumos, kur Jelgavas nodaļa arvien ieņem pirmās un otrās vietas. Kolhoza laikā pagastā organizēju sporta pasākumus, mums bija pat savi autoralliji. Tagad sporta dzīve apsīkusi, daļēji arī tāpēc, ka nav piemērotas telpas. Kalnciema vidusskolas zāle ir par mazu, jābūvē pašiem sava sporta halle.
Jūs esat ar piemiņas zīmi apbalvots 1991. gada barikāžu dalībnieks. Kā jums šķiet, kāpēc cilvēkos zudis toreizējais optimisms un cīņas spars un visapkārt valda pesimisms?
Tāpēc, ka pārāk maz toreizējo aktīvistu palika tādi arī turpmāk. Padomju laika funkcionāri pamanījās apmainīt kažoku un viņus apsteigt, jo bija labāk organizēti. Ar mūsu saukļiem vien nepietika, un daudzi Tautas frontes aktīvisti nebija profesionāļi.
Kas jūsu pagastam būtu gaisma tuneļa galā?
Perspektīvu saskatu dārzeņkopībā un netradicionālajā lauksaimniecībā, piemēram, upeņu un garšaugu audzēšanā. Tā cilvēkam varētu arī nebūt pamatnodarbošanās. Arī pagastam būtu darbs – informācijas sniegšanā. Jauns, datorus pārzinošs cilvēks Valgundē veidotu saikni starp ražotāju un realizētāju. Lai attīstītu kultūras dzīvi, vajadzētu pabeigt iesākto kultūras namu. Taču, ja pagasts ēku iegādātos, to nevarētu pilnībā pabeigt. Bet, ja arī to izdarītu, nams radītu vienīgi zaudējumus. Ja izdotos uzcelt sporta halli, tā noderētu arī kultūras sarīkojumiem. Pagasta ļaudīm tas ir pat nepieciešami – lai veidotu kopības izjūtu. Valgunde sastāv no trim atsevišķiem ciematiem, un kopā sanākšanas, vai tās būtu zem Jāņu, Vasarsvētku vai apsējību karoga, ir ļoti vajadzīgas.
Mums bija pensionāru padome, taču mazaktīva, un tagad šie cilvēki savus jautājumus pagastā kārtot nāk pa vienam. Labāk būtu, ja problēmas vispirms tiktu izskatītas pensionāru padomē un uz pagastmāju ietu jau ar priekšlikumiem. Priecē tas, ka pamazām sāk darboties sieviešu klubiņš.
Varbūt situācija laukos uzlabosies pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?
Mēs Eiropai neesam vajadzīgi, Eiropa ir vajadzīga mums. Mēs, zemnieki, gan varam savu tautu nodrošināt ar labu un kvalitatīvu pārtiku. Taču ES noteikumi ir ļoti stingri, vairs nevarēsim ražot tikai divas kanniņas piena un nolikt tās ceļmalā savākšanai. Kanniņu laiks drīz aizies vēsturē.
Pašlaik vēl nestrādā jaunā dzīvnieku identifikācijas sistēma. Ir likums, Ministru kabineta noteikumi, zemkopības ministra rīkojums, bet sistēma buksē.
Lopu kautuves neatbilst ES prasībām, būtībā gandrīz visas 18 mūsu rajonā strādājošās kautuves būtu jāslēdz. Latvijai pietiktu ar trim, četrām. Eiropā pašlaik plosās liellopu sūkļveida encefalopātija, mutes un nagu sērga. Es baidos, vai Latvijā no tās esam simtprocentīgi pasargāti. Aizliegumi tika ieviesti samērā nesen, bet līdz tam valstī aptuveni 40 procentu gaļas «iebrauca» kontrabandas veidā, lopi tika baroti ar dzīvnieku valsts olbaltumvielām. Un, kamēr vēl gada laikā apvienosies četras kontrolējošās iestādes – Valsts veterinārais dienests, Sanitārā robežinspekcija, Sanitārā inspekcija un Fitosanitārā inspekcija –, tikmēr daudz ko varam palaist garām. Situācija varētu uzlaboties tad, ja Latvijas lauki saņemtu Eiropas Savienības investīcijas.
