Ozolnieku tautfrontieši, steidzoties uz barikādēm, dažus savējos aizmirsa pie Brīvības pieminekļa
Dokumentu mape Ozolnieku novada muzejā liecina, ka no LLU mācību un pētījumu mežsaimniecības, kuras kantoris atradās Aizupēs pie Iecavas tilta, apmēram simts darbiniekiem 1991. gada janvāra barikādēs piedalījās 15 patriotu. Dežūras bija organizētas maiņās pa astoņām stundām. Visvairāk – 120 – to bija lielā kokvedēja šoferim Varim Jansonam, kurš pāragri aizgājis aizsaulē, nedaudz mazāk – 96 stundas – šoferim Vasilijam Repkinam. «Stundu saraksta» galvgalī ir arī toreizējais būvinženieris Valdis Āboliņš.
Filmētā kadra spēks
Atceroties tā laika notikumus, Valdis Āboliņš uzsver, ka Latvijas tautas rosināšanā doties uz barikādēm liela nozīme bija 1991. gada 13. janvāra nakts notikumiem Lietuvā. Brāļu zemē padomju impērijas karavīri gan ieņēma Viļņas Televīzijas centru, taču viņu tankiem pretī nevardarbīgās cilvēku ķēdēs pretī stājās tūkstoši lietuviešu. Sadursmē gāja bojā 14 cilvēku, ievainoti tika vairāk nekā simts. Lietuviešu pretestību karaspēkam, pat mešanos zem tankiem, bija varonīgi nofilmējusi un sadarbībā ar britu televīziju palaidusi pasaulē latviešu kinorežisora Jura Podnieka grupa. Sajūta, ka šis ir tautas vēsturē ļoti svarīgs laiks, lika arī Valdim un viņa brālim Dzintaram paņemt fotoaparātu un kinokameru uz dežūrām barikādēs. «Toreiz gan mēs vairāk darbojāmies pa tumsu. Tāpēc fotogrāfiju nav daudz. Tikai 19. janvāra dienā kopā ar brāli safotografējām un safilmējām barikādes Vecrīgā, pie valdības nama un Zaķusalā, kur mūsu mācību un pētījumu mežsaimniecībai bija sava barikāde,» stāsta Valdis Āboliņš.
Padomju virsniekiem atļauju neprasīja
13. janvāra dienā mežsaimniecības tautfrontieši piedalījās lielajā tautas manifestācijā Daugavmalā. Tad arī ticis nolemts, ka jāsēžas baļķvedējā un jābrauc uz Rīgu atpakaļ veidot barikādes. Pirmais pieteicās Varis Jansons, ar viņu kopā mašīnā uz Rīgu devās mežzinis Andris Veidemanis un Latvijas Universitātes matemātikas pasniedzējs Aivars Zemītis, kas tolaik dzīvoja mežsaimniecības mājā Aizupēs. Līdz Baložiem braucis «droši drebēdams», vēlāk stāstījis Varis, atceras Valdis Āboliņš. Taču, kad uz Rīgas apvedceļa ieraudzījis kolhozu lielos traktorus K-700, jau atviegloti «uzdevis gāzīti».
Izbraucot no Ozolniekiem, vīri iegriezušies Mušķos, kur tolaik blakus zirgkopības centram bija iekārtots kaujas mācību lauks LLU Kara katedrai. «Protams, padomju virsniekiem pasniedzējiem, kuri strādāja Kara katedrā, atļauju neprasīdami, mēs tur paņēmām no sliedēm un U veida dzelžiem sametinātos prettanku «ežus». Tolaik bija jau draudi, ka padomju karavīri ar amfībijām vai helikopteriem, apejot uz nobrauktuvēm uzceltās barikādes, varētu iebrukt televīzijas centrā. Sagādātie «eži» šādu manevru apgrūtinātu.
Gorbunova kundze ar lociņiem
14. janvāra rītā Valdis Āboliņš kopā ar mežniecības Tautas frontes nodaļas vadītāju Lucianu Vugulu un viņa sievu Ilzi (abi deviņdesmito gadu sākumā pārcēlās uz dzīvi Latgalē) devās pirmo maiņu aizvietot.
«Kas man barikādēs patika, tā bija vienotība. Arī krievs, ukrainis vai ebrejs – visi bija vienoti. Arī pretinieks zināms. Tagad tā vairs nav. Brīžiem liekas, ka pašam ar sevi vai ar sievu vien jācīnās,» smaidot saka Valdis Āboliņš. Viņš nopietni piebilst, ka tolaik jutis arī nāves bailes, jo sapratis, ka armijai tādas barikādes būtu «nopļaujamas kā kartupeļu laksti». Bažas pastiprinājis tas, ka barikādēs atradās arī visi trīs Āboliņu dēli. «Man bija tāda nostāja – ja karavīri nāks un šaus, tad arī nav ko slēpties. Ja ar mani notiks kas slikts, tad būšu pelnījis kaut vai ar to, ka 35 gadus esmu bijis kompartijā,» atceras Valdis Āboliņš. Sešdesmito gadu sākumā, dienot obligātajā karadienestā un būdams sabiedriski aktīvs jaunietis, viņš iestājies kompartijā. Darba vietā mežsaimniecībā viņa vadītā mežniecības partijas pirmorganizācija darbojusies atzīstami. Taču augstākā līmenī kompartijā valdījis gars, kas ir tāls no komunistu sludinātajiem taisnības un vienādu iespēju ideāliem. No otras puses, Valdis Āboliņš atzīst, ka atmodas laikā no komunistiem izvirzījās tādi aktīvi vadītāji kā Jānis Vagris un Anatolijs Gorbunovs, kas deva lielu ieguldījumu nevardarbīgajā cīņā par valsts atjaunošanu. «Gorbunova sieva nesa mums uz barikādēm mājas siltumnīcā audzētus lociņus un vārītas olas, cilvēki dalījās ar pašu mazumiņu,» atminas Valdis Āboliņš.
Viņš piebilst, ka barikādēs tika aizstāvēta valdība, kas viņa tēvam profesoram Jānim Āboliņam pēc sešdesmit darba gadiem Jelgavas Lauksaimniecības un vēlāk Latvijas lauksaimniecības akadēmijā, pārrēķinot jau latos, bija noteikusi 36 latu pensiju. Labākā stāvoklī nebija arī Latvijai lojālais krievu pulkvedis Ivans Seņņikovs, kurš karā bija komandējis soda bataljonu un taujāja, vai mežniecībā nevar piestrādāt par sētnieku, jo pensija bija ļoti maza. Tolaik dramatiski cēlušās cenas pārtikai, degvielai. Un tomēr tauta gāja. Valdis Āboliņš uzskata, ka barikāžu vienotība bija iespējama tāpēc, ka vēl tolaik nebija notikusi privatizācija, kas daudzviet cilvēkus šķēla.
Interfrontisti vilcienā ņirdza
Ozolnieku novada muzejā bieži vien iegriežas arī 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieks Ilmārs Bērziņš, kurš septiņdesmitajos gados ne reizi vien ir Latvijā labākais daudzkausu ekskavatora mašīnists. Viņa tēvs Kārlis Bērziņš bija Latvijas Brīvības cīņu varonis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Tēva nopelnu dēļ 1949. gadā ģimene, izņemot vecāko māsu Margu, kurai izdevās aizbēgt, tika izsūtīta. Pēc desmit gadiem Ilmārs atgriezās Latvijā. Drošāk bija apmesties nevis dzimtajā Vidzemē, bet Ozolniekos, kur palīdzēja iekārtoties Marga. 1991. gada ziemā Ilmārs Bērziņš savu melioratora pieredzi nodeva kursu dalībniekiem Latvijas melioratoru mācību kombinātā, kur tagad atrodas Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centrs. Viņš atceras, ka 13. janvārī pēc tautas manifestācijas Rīgā, Daugavas krastā, kur piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku, ar kolēģiem ar karogu un ziediem aizgājuši pie Brīvības pieminekļa. Nākot atpakaļ, melioratoru autobuss, ar kuru viņi atbraukuši uz Rīgu, bijis prom, jo Ozolniekos jau sākusies organizēšanās barikādēm. Braucot mājās, vilcienā satikuši interfrontistus, kuri par nacionālo karogu, kas neizjaucamā kāta dēļ bija jātur vagona tamburā, smīkņājuši: «Kad mēs iesim uz savu mītiņu, tad gan jūs padrebināsim. Krievija ir lielāka.» Tiesa, interfronte uz alternatīvo mītiņu «Daugavas» stadionā spēja sapulcēt vien ap desmit tūkstošiem atbalstītāju.
Humors Ilmāram Bērziņam iznācis, braucot uz barikādēm ar mācību kombināta vieglo kravas automašīnu jeb tā saukto «papēdi». Viņš ar direktoru Aivaru Ditki, kurš bijis pie stūres, sēdējis salonā, bet mācību meistaram Arnim Tīlibam atlicis sēsties kravas nodalījumā, kur bija salikti arī matrači. Toreiz Rīgā pie Salu tilta automašīna apturēta un pārbaudē kravas nodalījumā atklātais uz matračiem sēdošais vīrs galvaspilsētas sargiem liecies aizdomīgs. Ilmārs Bērziņš uzskata, ka pēc barikādēm dzīve pagriezās uz naudas varu. «Tolaik barikādēs mēs tā nedomājām,» viņš piebilst. ◆
