Tāpat kā ģimene ir sabiedrības šūniņa, vietējās pašvaldības ir valsts pārvaldes pamatvienība.
Tāpat kā ģimene ir sabiedrības šūniņa, vietējās pašvaldības ir valsts pārvaldes pamatvienība. Gaidāmo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā aktualizējušies jautājumi par administratīvi teritoriālo un reģionālo reformu. Aiz 1. februārī «Ziņās» publicētās politiķu diskusijas ietvariem dažu politisko partiju – Zemnieku savienības, sociāldemokrātu un «Latvijas ceļa» – pārstāvji pauda savu attieksmi pret gaidāmo reformu. Iepazīstināsim ar viņu viedokli šajā jautājumā.
Kā politiķi saprot paredzamās reformas, ko no tām sagaida, kā tās katru no mums «piemeklēs»?
Skaļi paustais mērķis it kā ir pašsaprotams: pagastu robežas kļuvušas par šaurām; lai izglītotu bērnus un veicinātu saimniecisko darbību, jāapvieno idejas un finanses, jāizstrādā kopīgi projekti… Zemniece Jolanta Knope uz pagastu apvienošanu raugās no diviem skatpunktiem. No vienas puses it kā mīļāks katram ir tas, kas tuvāks. Dzīvojot starp Eleju un Sesavu, viņa spriež, ka, abiem pagastiem apvienojoties, zaudētāji būs sesavieši, jo viņi atradīsies nomalē, tālāk no centra. No otras puses viņa atzīst, ka pēc apvienošanās pašvaldības vadībā varētu izraudzīties labākos, spējīgākos cilvēkus, un tad administrēšana veiktos labāk. Viņa atceras studiju gados profesora Grinovska teikto, ka katrā pagastā jābūt savai baznīcai, kapiem, veikalam, pastam – tikai tad tas var būt dzīvotspējīgs organisms. Tikko mazā pagastiņā kaut kā pietrūkst, tas sāk klibot. Lielā pagastu apvienībā viss gan it kā būtu, bet tad neizbēgami rastos nomales – vēl atpalikušākas nekā līdz šim. Tomēr laikam apvienoties jēga ir tad, ja šī ierosme rodas «no apakšas», kā dzīves diktēta nepieciešamība, nevis administratīvi uzspiesta procedūra procedūras pēc. Tas iedzīvotājus dara piesardzīgus jo vairāk tāpēc, ka jūtama neuzticēšanās valdībai: līdz šim nekas no iesāktā nav līdz galam, līdz kaut kam labam novests.
Elejas pagasta Padomes priekšsēdētājam, partijas «Latvijas ceļš» pārstāvim Leonīdam Koindži – Ogli šī tēma esot aktuāla jau kopš 1995. gada, kad daudzās pašvaldībās sprieda, ka robežas par šaurām. To apliecinot pati dzīve: kaimiņi (sesavieši) praktiski «iegājuši» Elejas pagastā, piemēram, Elejas vidusskolā no 570 skolēniem 213 ir bērni no vairākiem kaimiņpagastiem. Arī sociālajā aprūpē grūti un dārgi ir norobežoties. Cilvēku starpā robežu nenovilksi, viņi saradojušies, darba vietas arī ne vienmēr «ievēro» pagastu robežas.
L.Koindži – Ogli uzsver, ka tagad pagasti aizņem praktiski Latvijas pirmās brīvvalsts laika teritorijas, bet dažs pat kļuvis vēl mazāks. Taču laika ritumā daudz kas mainījies, piemēram, vairs nemērojam ceļu ar zirdziņiem, bet ātrās automašīnās, paši ceļi arī kļuvuši «īsāki». Viņš atbalsta pagastu apvienošanu lielākās administratīvi teritoriālās vienībās, turklāt Koindži – Ogli kungs atgādina, ka elejieši pirmie Jelgavas rajonā bija izstrādājuši pilotprojektu četru pagastu – Elejas, Sesavas, Lielplatones un Vilces –apvienošanai. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka reformu rezultātā nekādā gadījumā nedrīkst ciest iedzīvotāji. Ja reiz kaut ko dara, tam jābūt orientētam uz labu. Jāapzinās, ka nekad visi nebūs simtprocentīgi apmierināti un laimīgi, kādam, iespējams, iznāks arī ciest.
Pasaulē daudz kas ir lielāks nekā pie mums. Piemēram, Jelgavas rajona pašvaldību darbinieki, viesojoties Zviedrijā, iepazinās ar Katrienholmas pašvaldību. Tās teritorijā mīt vairāk nekā 36 000 iedzīvotāju – gandrīz, cik visā Jelgavas rajonā. Bet pakalpojumi, ko saviem iedzīvotājiem sniedz turienes pašvaldība, ir vienlīdz pieejami visiem. Arī pie mums reformu kontekstā jādomā, lai pakalpojumi būtu tuvāk iedzīvotājiem. Daudzinātajā Kandavas novadā (kur apvienojušies vairāki pagasti) atsevišķās apdzīvotās vietās ir pa cilvēkam «ar 13 amatiem un 12 zīmogiem», un tas viens pats pilnvarots veikt daudzu pašvaldības darbinieku funkcijas, sniegt attiecīgos pakalpojumus, lai, piemēram, kaut kādas nieka izziņas dēļ nebūtu cilvēkiem jābrauc uz centru. Cits var būt jautājums par šāda viena «vietvalža» darba kvalitāti, profesionalitāti un kompetenci.
Jebkurā gadījumā L.Koindži – Ogli uzskata, ka pagastu apvienošanu nedrīkst sasteigt, jābūt pārejas periodam līdzīgi saderināšanās laikam pirms kāzām. Līdzīgi tam, kā tas ir jaunajās ģimenēs, arī pēc pagastu apvienošanās daudz kas būs citādi, vajadzēs saskaņot intereses, būt savstarpēji piekāpīgiem. Un izrādīsies par maz, ja pēc pagastu apvienošanas pasludināšanas cilvēki otrā rītā pamodīsies un nesaskatīs kaut kādas reālas izmaiņas. Galvenais, lai nebūtu sliktāk kā iepriekš. Jā, apvienojoties var izstrādāt un realizēt kopīgus projektus, piemēram, saliekot kopā finansējumu no Ceļu fonda, lai vienu gadu pienācīgi salabotu brauktuves vienā vietā, nākamgad – citā: reāli padarīt varēs vairāk, jo naudas līdzekļi nebūs tik ļoti sadrumstaloti. Arī apvienoto pagastu cilvēku intelektuālais potenciāls palielināsies. Taču Koindži – Ogli teic, ka ir ļoti kļūdaini domāt, ka, pagastiem saplūstot, samazināsies (un tādējādi lētāk izmaksās) pašvaldības aparāta darbinieku skaits. Viņš brīdina: lētāk nebūs, citādi iedzīvotāji neiegūs neko. Visur Eiropā pašvaldībās strādā milzīgs daudzums cilvēku, ir dažādi dienesti pakalpojumu sniegšanai, pašvaldības ir lielākie darba devēji. Cik lielām pašvaldībām jābūt Latvijā? Tas jāizšķir politiķiem. Jebkurā gadījumā, ja Eiropas Savienībā Latviju uzskatīs par vienu veselu reģionu, atskaitīties būs vienkāršāk, taču tiks nodarīts milzīgs kaitējums – netiks sekmēta visas valsts teritorijas vienmērīga attīstība.
LSDSP pārstāvis Pēteris Salkazanovs atgādina, ka likums par administratīvi teritoriālo reformu tika pieņemts 6. Saeimas laikā, un tas nosaka brīvprātīgu pašvaldību apvienošanos līdz 2004. gadam. Šis process arī notiek, apmēram 16 pašvaldības apvienojušās. Pēc tam apvienošana paredzēta administratīvā kārtā atbilstoši projektiem, kas lielākai Latvijas rajonu daļai jau ir gatavi. Savukārt, runājot par reģionālo reformu, paredzēts līdz 2002. gada beigām Saeimā iesniegt likumprojektu par reģionālajām pašvaldībām. Un likums, ja tāds pieņemts, ir jārespektē. Taču tagad, tieši beidzamajā laikā, jaušamas aktivitātes, kuru nolūks ir šos procesus forsēt. LSDSP programmā ierakstīts, ka valstī jāatjauno divu veidu tieši vēlētas pašvaldības – reģionālās un vietējās. Reģionālo pašvaldību skaitu var noteikt, zinot likumā paredzētās funkcijas, kādas šīm pašvaldībām veicamas. Kāds būs reģionālo pašvaldību skaits, to precīzi pateikt varēs, kad būs skaidrība par funkcijām, ko valsts decentralizēs un deleģēs tieši vēlētām pašvaldībām, jo katrai funkcijai ir savs apjoms, sava teritorija, kurā to iespējams optimāli administrēt. Sociāldemokrāti uzskata: reformai jānodrošina, lai pašvaldības varētu pilnvērtīgi pildīt likumā paredzētās funkcijas. Pašlaik esot tā, ka puse Latvijas pašvaldību tās nerealizē, jo pagasti vienkārši ir par maziem – to apliecinot kaut vai vidusskolas. Tomēr jebkurā gadījumā reformas jāveic, tās saskaņojot ar attiecīgām pašvaldībām un to iedzīvotājiem.
Zemnieku savienības pārstāvis Mārtiņš Roze pašvaldību funkcijas definē kā pakalpojumus noteiktās robežās dzīvojošiem cilvēkiem. Tādēļ jebkāda apvienošanās vai struktūru cita veida optimizēšana jāveic tā, lai šo pakalpojumu kvalitāte nepasliktinātos, bet uzlabotos, lai tie būtu pieejami visiem. Pretējā gadījumā reformai nevar būt jēga. Savukārt, uzlabojoties pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitātei, nākotnē augšot pakalpojumu saņēmēju maksātspēja, tas ir, «zemsavieši» uzskata, ka sākotnējais strukturālais uzlabojums dos arī finansiālu un ekonomisku uzlabojumu: šādi esot jābūt, pagastiem sadarbojoties un turpmāk apvienojoties.
Būtiska ir P.Salkazanova norāde uz to, ka ne politiskajām partijām, ne vēlētāju apvienībām, kas startē gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, nav skaidrības pašām un tādas nav arī vēlētājiem. Administratīvi teritoriālās un reģionālās reformas forsēta procedūras uzsākšana, ko valdošā koalīcija paredz īstenot jau no 13. marta, būtībā nozīmē, ka jau pēc diviem gadiem paredzamas jaunas pašvaldību vēlēšanas. Jo, apvienojot pagastus, kādu laiku būs jāstrādā paralēli visiem ievēlētajiem deputātiem, bet, piemēram, Jelgavai pievienojot apkaimes teritorijas – Kārniņus, Mežciemu, Āni –, tās vispār nebūs pārstāvētas pilsētas Domē. Un tāpēc būs nepieciešamas jaunas vēlēšanas, kas prasīs jaunus (pašvaldību!) finansu resursus un kaislību uzbangojumus.
Visi sarunas dalībnieki pievienojās L.Koindži – Ogli sacītajam, ka tomēr jāpaļaujas uz cilvēku veselo saprātu, cerot, ka pašreizējie Saeimas deputāti arī turpmāk kandidēs uz saviem krēsliem nākamajā sasaukumā; ka tiks saprasts, ka dzīvojam valstī, kur ciena un ievēro likumus, un tādējādi šī avantūra ar reformu sasteigšanu neies cauri.
Patiesi, steiga neder, pat diviem cilvēkiem stājoties laulībā, kur nu vēl apvienojot dažādās teritorijās dzīvojošus cilvēkus. Piemēram, Zemgales ciematu pievienoja Nākotnei jau 1976. gadā, bet vēl tagad, pēc vairāk nekā ceturtdaļgadsimta, jūtama savstarpēja atšķirtība, savrupība. Ar varītēm nevar kļūt mīļš.
