Sestdienas rīts pirms divdesmit gadiem Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas, bija saulains un ļoti silts. Cilvēki devās brīvdienu pastaigās un darīšanās kur nu kurais.
Sestdienas rīts pirms divdesmit gadiem Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas, bija saulains un ļoti silts. Cilvēki devās brīvdienu pastaigās un darīšanās kur nu kurais. Laukā spēlējās bērni, un nekas neliecināja par vienu lielākajām divdesmitā gadsimta tehnogēnajām katastrofām, kas notikusi ne pārāk tālajā Ukrainas ciemā ar nosaukumu Černobiļa. Šo vārdu laikam nav dzirdējis un tā nozīmi nezina tikai retais. Pirms divdesmit gadiem cilvēka kļūdas dēļ uzsprāga viens no Eiropas lielākās atomelektrostacijas reaktoriem. Neviens vairs precīzi nepateiks, cik lielas zemju platības tika piesārņotas ar radioaktīvajiem kodoldegvielas atkritumiem. Tiek lēsts, ka pēc Černobiļas AES avārijas ar īpaši kaitīgo vielu cēziju 137 piesārņota 57 tūkstošu kvadrātkilometru teritorija. Šajā zonā atradās 267 apdzīvotās vietas, kur dzīvoja 91 tūkstotis cilvēku. Pēc citiem avotiem, piesārņotās zemes, apdzīvoto vietu un radiācijas ietekmei pakļauto iedzīvotāju skaits reizināms vismaz ar desmit.
Ja ir runa par cilvēkiem, šodien būtu iemesls atcerēties arī tos vairāk nekā sešus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kas piedalījās avārijas seku likvidācijā. No tiem 3500 kļuvuši par invalīdiem, bet 500 miruši. Viņus šodien “černobiliešu” tikšanās laikā pieminēs Jāņa Stradiņa slimnīcā, kurā vairums dzīvi palikušo ārstējas. Cik cilvēku gāja bojā, kļuva par invalīdiem visā Padomju Savienībā, visticamāk, vairs nav iespējams uzzināt.
Tāda ir cena, kuru samaksājām un joprojām maksājam par tehnisko progresu. Par to, ka ir vēlēšanās dzīvot siltumā, lasīt gaismā un ēdienu negatavot ugunskurā. Ko izvēlēties – arī skaidri un gaiši nepateiks neviens. Svarīgi apzināties, ko vēlamies izdarīt un paveikt Latvijā. Zināms, ka mūsu ekonomikai, pēc ekspertu aplēsēm, prognozē trīs līdz piecu procentu elektrības patēriņa palielinājumu gadā. Latvijas elektrostacijas (termo un hidro) pašmāju patēriņa slodzi spējīgas nodrošināt tikai īslaicīgi. Pārējais elektroenerģijas daudzums jāiepērk no kaimiņiem. Pirmkārt, no Igaunijas, kur ar degslānekli darbināmās termoeloktrostacijas ir uz fizisko resursu izbeigšanās robežas. Otrkārt, no Lietuvas, kur tiek iepirkta samērā lētā Ignalinas AES saražotā elektroenerģija. Treškārt, no Krievijas, kur to ražo tādas pašas Černobiļas tipa AES. Citiem vārdiem sakot, Latvijā, atšķirībā no citām valstīm ir izteikts elektroenerģijas bāzes jaudu deficīts. Cik noprotams, pagaidām nav vietas uztraukumam (vismaz tuvākos piecus gadus), ka nepieciešamie enerģijas daudzumi nebūs pieejami. Vien jājautā – par kādu cenu. Prognozēts, ka jau tuvākajos gados pēc Igaunijas termostaciju modernizēšanas viņiem izdevīgāk būs tirgoties ar Somiju, uz kuru jau būvē speciālu pārvades kabeli. Tiek prognozēts, ka arī Krievija lieko elektroenerģiju tirgos somiem. Bet Ignalina tikmēr jau būs slēgta…
Trīs Baltijas valstis ir vienojušās, ka kopīga jauna AES tiks būvēta Ignalinā. Jautājums vien par to, ka visi saprot – pateikt “AES” neskaitās īpaši “zaļi” un politiski tālredzīgi. Taču ar prātu vairums AES pretinieku apzinās, ka dzīvot līdzšinējā komfortā un vēl labāk arī gribas. Starp citu, arī Somijā drīz ekspluatācijā (ne īpaši to popularizējot) tiks nodota jauna AES. Tādas AES tiek būvētas daudzās citās Eiropas valstīs, ASV un Kanādā. Pašlaik pasaule izvēlējusies tieši šādu turpmāko desmitgažu attīstības plānu. Apmierinot ikdienas vajadzības, atliek vien pajautāt sev, kas ir izdevīgāk un dabai saudzīgāk. Radioaktīvie AES atkritumi kaut kur agri vai vēlu būs jāuzglabā. Piemēram, kaut vai Ignalinā tapušie. Viennozīmīgu atbilžu uz daudziem jautājumiem nav. Maksājam par attīstības progresu, iekšzemes kopprodukta pieaugumu, dzīves kvalitātes paaugstināšanos un tā tālāk. Tajā pašā laikā sāk biedēt globālās sasilšanas procesi, minerālo energoresursu izsīkšanas draudi un apkārtējās vides piesārņojums.
