Štuthofā Arvīds Cimmermanis bija kopā ar Konstantīnu Čaksti, ko nacionālpolitiķi redzēja kā brīvās Latvijas nākamo prezidentu.
Štuthofā Arvīds Cimmermanis bija kopā ar Konstantīnu Čaksti, ko nacionālpolitiķi redzēja kā brīvās Latvijas nākamo prezidentu
Ir patīkami satikt cilvēku, kas dzīvi spēj saskatīt cauri laikiem. Tāds ir Ozolnieku novada Kalējos dzīvojošais Arvīds Cimmermanis. Viņa tēlainās valodas plūdumā pamatdoma ir par latviešu vienotību un cilvēcību.
Izpušķota Cenu stacija
Arvīds piedzima 1924. gadā tepat Ozolnieku pagastā četru bērnu ģimenē. Tā bija trūcīga. Tēvs nomira, kad zēnam nebija vēl desmit gadu. Viens brālis bija invalīds, kam mūžs pagāja, sēžot gultā, tomēr māte viņu valsts aprūpē neatdeva. Atceroties 1934. gada Ulmaņa apvērsumu, A.Cimmermanis saka: “Cilvēks jau ir kā aita – viens iebļaujas, un visi pakaļ. Kāds tur apvērsums – nekas vairāk kā lietussargu revolūcija. Šķiet, 16. maijā vecāmāte mūs veda rādīt izpušķoto Cenu staciju. Goda vārti bija arī uz šosejas, meijas ar sarkanbaltsarkanu papīru uz dzelzceļa pārbrauktuves. Kas to visu pucēja, ja ne vietējie. Dabiski, ka Ulmani tauta cienīja.”
Dzīve Arvīdam tolaik nebija viegla. Ceļš uz Ozolnieku skolu un atpakaļ – gandrīz divdesmit kilometru dienā. Vasarā kāds latiņš atlēca ķieģeļu cepļos. Dvēseli veldzēja piedalīšanās Svētās Annas draudzē. Ar labu vārdu viņš atceras mācītāju Ķullīti, Grosu.
“Es arī varu šaut”
Pamatskolas beigās ienāca krievi. Arvīds kā trūcīgu ļaužu jauneklis tika sūtīts uz sapulcēm un jau gribējis stāties Darba jaunatnes savienībā. Taču tad izlasījis iedoto biedra anketu, uz kuras bijis uzdrukāts, ka tā ir Komunistiskā jaunatnes savienība. Ja tāda blēdīšanās, puisis pateicis, ka viņam neesot līdzi prasītās fotogrāfijas, un tādējādi ticis prom.
“Lielie mazo neieredz, bet bez tiem mazajiem nevar iztikt,” Arvīds spriež par lielvaru un mazo tautu attiecībām. 1944. gada martā vācieši iesauca viņu leģionā. Nokarojis piecus mēnešus, viņš pie Aiviekstes dezertēja, devās mājup. Bija skaidrs, ka vācieši karu zaudē. “Šķīrāmies godīgi. Lielgabala priekšnieks teica: “Nāc atpakaļ. Mēs šausim!” Es teicu, ka arī varu šaut.”
Mājās padzīvot iznāca trīs dienas. Ozolnieku pusē bija vācieši, bet viņpus Lielupei 1944. gada augusta pirmajās dienās Jelgava kūpēja… Mēžot no kūts mēslus, pēkšņi kāds padeva dievpalīgu. Tas izrādījās vācu drošības dienesta pakalpiņš, kas bija atnācis dezertieri arestēt. Tad pusotrs mēnesis pagāja pārpildītajā Rīgas Centrālcietumā. Nezinājis, nošaus vai apžēlos. Par nošaušanām baumoja daudz. Galu galā vienā Rīgas vidusskolā tika savākti vairāki simti līdzīgu puišu, kuriem piedāvāja savu vainu Lielvācijas priekšā izpirkt frontē. Sekoja maršs no Rīgas uz Ventspili.
Veca patiesība karā neder
Pa ceļam varēja manīt, kā meži rūc. Pie Stikliem notika cīņas starp kureliešiem un vācu vienībām. Ventspilī, dezertējot otrreiz, Arvīds, iedams pa laukiem, satika kureliešus, turklāt tieši tajā brīdī, kad viņus arestēja. Viens no to virsniekiem bijis Latvijas armijas virsleitnanta formā. A.Cimmermanis saka: “Dumji ir tie letiņi! Vecos laikos bija tādi uzskati, ka visu vajag darīt tā kā senāk. Kara apstākļos tas taču nav pieņemams. Tur pa vienu ceļu divreiz nevar braukt. Leģionāriem doma bija tāda: sakaus krievus un pēc tam izdzīs vāciešus – gluži kā Brīvības cīņās Pirmā pasaules kara beigās. Taču apstākļi un tehnika Otrajā pasaules karā bija pilnīgi citi. Paldies Dievam, ka tagad vairāk tāda kara nebūs. Toreiz kungi dzīvoja lustīgi, un muļķa zaldāti sitās. Tagad nevar zināt – varbūt tie kungi dabū pa priekšu tiem zaldātiem.” Kopā ar kureliešiem Arvīds uz nedēļu tika ievietots Ventspils cietumā, kur ieslodzītajiem dota bieza zirņu zupa. Pēc tam piecu dienu brauciens ar militāro kravas kuģi apakšējā rūmē pa Baltijas jūru līdz Dancigai, tagad Gdaņskai, no kuras netālu tā sauktajā Dievu mežā atradās Štuthofas nāves nometne. “Tur jau godīgi – izģērbies, nodod mantiņas, uzvelc strīpaino un dzīvo,” ar ironiju stāsta vecais vīrs.
Novārdzināto gājienā
Štuthofā piecos mēnešos nometnē viņš novājējot zaudēja pusi jeb 45 kilogramus ķermeņa svara. Nometnes iemītnieki caurām dienām tika turēti pārpildītajās barakās. Arvīds sapratis, ka tādā mazkustībā nedrīkst dzīvot un pieteicies par ziepju putotāju bārddziņiem. Vāciešiem bijusi stingra kārtība, ka katru dienu visiem, arī ieslodzītajiem, jādzen bārda. Tad nu jauneklis varējis vairāk kustēties, kas bija glābjoši, kad, frontei tuvojoties, nometnes ieslodzītie tika dzīti uz rietumiem. Šajā baigajā novārdzināto cilvēku pārgājienā 1945. gada ziemas beigās lielā salā un putenī viņš bija kopā ar Konstantīnu Čaksti. A.Cimmermanis stāsta: “Es toreiz vilku un vilku savu draugu vēl no leģiona – talsenieku Edgaru Lāci. Viņš bija mēnesi vārdzis uz nārām un nevarēja paiet. Reiz nokrita un vairs nespēja piecelties. Pacelt viņu nevarēju. Mums uzrīdīja suni, un tā mēs šķīrāmies. Visus uz ceļa guļošos sargi nenošāva, jo viņiem jau arī saprašanās laikā noskaņojums mainījās. Taču par Edgaru vairāk ziņu nav. To, kā es vācu savu draugu, redzēja arī Konstantīns Čakste. Viņam bija mugursoma, un viņš teica: “Palīdzi man to panest. Man ir divi kukuļi maizes.” Nezinu, kur viņš tos bija dabūjis, jo ieslodzīto kolonnai tā jau bija astotā diena bez maizes. Mūs baroja vienīgi ar zupu, kas vārīta no kritušiem zirgiem. Atbildēju, ka palīdzēt nevaru, jo esmu nomocījies ar draugu. Taču mēs turpinājām iet līdzās.
Vakarā apmetāmies pamestā darba dienestnieku nometnē ciemā, ko sauca par Lanci. Šķūnī, iededzis plošku, Konstantīns Čakste izņēma no mugursomas kastīti ar sudraba glāzītēm, kas no iekšpuses bija apzeltītas. Uz trauciņiem iegravēts vēlējums “Daudz laimes!”. Tā viņam varēja būt dārga dāvana jubilejā. Konstantīns Čakste man teica: “Nāc un paņem. Es jau nedzīvošu.” Toreiz nodomāju: “Ej, ko nu tu stāsti!” Viņš tak bija liels vīrs, bet tādiem jau ir sava nelaime – daudz vajag dot, lai organisms izturētu. Man toreiz likās, ka Konstantīns Čakste ir gana stiprs. Dārgmetāla glāzīti es neņēmu – kāds atradīs un nositīs uz vietas. Bet Konstantīnu Čaksti Lancē apbedīja. Dzirdēju, kā viņa biedri pie kapa dziedāja: “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils!””
Tālākais liktenis A.Cimmermanim bija laimīgs. Atveseļojies un dabūjis dienēt padomju armijā, viņš 1947. gadā atgriezās mājās. 1948. gadā apprecējās ar kaimiņu meiteni Līviju, kas bija rakstījusi skaistas vēstules. Sagaidīts pirmais mazmazbērns. Tikai kritiskais prāts atsakās pieņemt daudz no tā, kas tagad notiek Latvijā.
***
viedoklis
Ozolnieku bibliotēkas vadītāja Ingrīda Krieķe ? Arvīds Cimmermanis ir gaišs, pozitīvi vērtējams cilvēks. Protams, viņam ir savas īpatnības. Taču Cimmermaņa kunga vērtējošais skats uz dzīvi, kara laika pārdzīvojumi, atmiņas par Ozolnieku novada personībām ir unikālas, ko mēs centīsimies publicēt plašam interesentu lokam internetā.
***
Štuthofas nāves nometnē
Kopā reģistrēti 110 tūkstoši ieslodzīto no visām nacistu okupētajām Eiropas valstīm. Kā nometnē miruši reģistrēti 65 tūkstoši cilvēku. No 1942. gada marta līdz 1945. gada janvārim tajā bija ieslodzīti ap septiņiem tūkstošiem Latvijas pavalstnieku, to vidū vairāk nekā tūkstotis kureliešu un daudzi citi latviešu jaunieši, kas bija sodīti par izvairīšanos no dienesta nelikumīgi izveidotajā latviešu leģionā. Frontei tuvojoties, uz Štuthofu aizveda arī Salaspilī ieslodzītos. Viņu vidū bija arī apcietinātie nacionālās pretestības kustības Latvijas Centrālās padomes valdes locekļi Konstantīns Čakste, Bruno Kalniņš un Ludvigs Sēja.
No Leonīda Siliņa grāmatas Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942 – 1945.
