21. februāra numurā (36.) 12. lappusē izlasīju šokējošu rakstu par kapu bedru dziļumu.
21. februāra numurā (36.) 12. lappusē izlasīju šokējošu rakstu par kapu bedru dziļumu. Esmu šokēta nevis par to, ka kapu bedre ir pāris centimetru par seklu, bet gan par raksta saturu, kurā iztirzāts tikai vienas puses viedoklis. Piemēram, melniem un trekniem burtiem izcelts citāts – “spēji pieskrējušais racējs taisnojās, ka dziļāk bijis vēl viens apbedījums, tādēļ racis tik sekli”. Rodas jautājums – kādēļ par šādu atļauju rakt tik sekli netaisnojas “Pilsētsaimniecība”?
Daudzi cilvēki zina, ka, piemēram, Rīgas kapos situācija ir daudz smagāka, taču nez kāpēc neviens par to nerunā, turklāt nevaru atcerēties tādu rakstu jel kādā laikrakstā, kur būtu minēts par Jelgavas kapsētu paplašināšanos vai jaunu izveidi.
“Tie ir padomju laiku cilvēki, kam par saņemto atalgojumu pietrūkst motivācijas savu darbu paveikt godam” – šāds citāts no kādas firmas darbinieka bija ievietots rakstā. Gribēju tikai piebilst – esmu pateicīga, ka ir vēl tādi cilvēki, kas par ne īpaši lielu atalgojumu veic šādu darbu. Turklāt nav vairs tie laiki, kad šķiroja – padomju laiku cilvēks vai ne, un problēma acīmredzot ir atalgojumā, nevis no tā izrietošajā motivācijā, jo izrakt divus metrus dziļu bedri ziemā, kad zeme sasalusi, ir neiespējami! Ja kādam pie mājas ir savs zemes pleķītis, tas pat neiedomāsies rakt dīķi ziemas salā!
Vēl neliela piebilde – “Pilsētsaimniecības” štatu sarakstā ir kapu racēja profesijas nosaukums? Tādu sīkumu kā lāpstu piešķir reizi gadā! Lūk, tas gan ir šokējoši! Pamēģiniet vidēji divas bedres dienā gada garumā precīzi divu metru dziļumā izrakt ar vairākkārt metinātām lāpstām…
Ar cieņu – Inguna
