Man nav atmiņu par bērnudārzu – ne labu, ne arī sliktu, jo neesmu tajā gājusi. Biju mājas bērns.
Man nav atmiņu par bērnudārzu – ne labu, ne arī sliktu, jo neesmu tajā gājusi. Biju mājas bērns. Taču manai paziņai joprojām atmiņā stāsts par zirņu biezputru, ko dārziņā stingri lika ēst, taču tā briesmīgi negaršoja, tāpēc viņa aiz bailēm putru bija sastūķējusi kabatās. Par laimi, šis stāsts ir no citas, jau aizmirstas pasaules.
Tomēr dienā, kad savu vecāko meitu pirmoreiz atvedu uz bērnudārzu, sirds tik un tā bija nemierīga. Taču dārziņš, precīzāk, bērnu attīstības centrs “Rotaļa”, izskatījās jauks un omulīgs, audzinātājas smaidīja un mierināja, ka viss būs labi. Un bija arī. Vērtējot šodienas acīm, saprotu, ka tā pirms četrpadsmit gadiem zināmā mērā bija mūsu ģimenes veiksmes diena, jo, kad pienāca laiks pieteikt dārziņā mazo māsiņu un pēc tam brālīti, vairs nebija ne šaubu, ne pārdomu. Skaidrs, ka “Rotaļā”! Pat neņemot vērā to, ka bijām mainījuši dzīvesvietu un cits dārziņš atradās tuvāk – turklāt noteikti ne slikts.
Taču šajā trauksmainajā, mainīgajā un visai nestabilajā laikā ļoti gribas apziņu, ka ir pārbaudītas un drošas vērtības. Ka ir lietas, par kurām zini – būs labi. Ka, atnākot uz bērnudārzu, savu mazuli ievedīsi mūsdienīgās un mājīgi iekārtotās telpās. Ka viņu sagaidīs smaidoša audzinātāja – neatkarīgi no tā, cik viņai valsts samaksā par šo darbu (protams, ka nepiedodami maz!) un kādas varbūt ir problēmas pašas ikdienā (kuram tad nav?). Ka audzinātāja – tagad gan arī bērnudārzā saka “skolotāja” – būs zinoša un pratīs bērnam iemācīt daudzas svarīgas lietas, kam tev dienu steigā varbūt pat neatliek laika. Ka būs daudz pārdomātu un bērna attīstību veicinošu rotaļlietu. Ka mazie ies spēlēties sakoptā un drošā teritorijā. Ka vakarā nāks mājās un aizgūtnēm klāstīs: “Mammu, bet mēs šodien dārziņā…” Un sekos stāsts par aizraujošu leļļu teātra izrādi, mīļu dzimšanas dienas svinēšanu kādam grupiņas bērnam, par saulīti, ko katrs salīmējis no rudenīgajām kļavu lapām un kā skolotāja par to paslavējusi….
Droši vien ir daudz bērnudārzu, taču man gribējās pastāstīt tieši par “Rotaļu”, jo šoruden bērnu attīstības centram ir jubileja – 30 gadu. Jubileja, kurā nav grūti teikt labus vārdus, jo tie nav jāizdomā.
Šķiet, visprecīzāk “Rotaļu” raksturo divi vārdi – “viss notiek!”. Sākot ar tādām sadzīviskām lietām kā jaunas durvis vai jauns grīdas klājums (turklāt krāsains un moderns, nevis šāds tāds, beidzot ar jaunām idejām un vēsmām bērnu audzināšanā, izglītošanā un attīstībā. Pirms gadiem desmit Latvijā pirmsskolas pedagoģiskajās iestādēs atsevišķās grupiņās eksperimentāli sāka strādāt pēc programmas “Soli pa solim”, kas būtiski mainīja gan bērnudārza grupas vides iekārtojumu, gan audzināšanas procesā izmantotās mācību metodes, gan vecāku līdzdarbošanos un līdzatbildību mazuļu izglītošanā. Šis jauninājums tika izmēģināts arī “Rotaļā”, turklāt tā sanāca, ka tieši mūsu meitas grupiņā. Ierastā telpa pārvērtās tādos kā interešu centros – vienā līmēja, otrā mācījās gatavot ēst, trešajā apguva pirmos skaitļus. Bērni tvēra informāciju atvērtu sirdi un prātu. Pēc tam dažkārt esmu domājusi – kurā brīdī un kāpēc vēlāk, skolā, bērnos pazūd atvērtība un interese par visu, ko viņiem māca?
Kopš 1993. gada “Rotaļā” ir īpašas rehabilitācijas grupas bērniem ar kustību traucējumiem, viņi tajās saņem atbalstu un profesionālu palīdzību no zinošiem speciālistiem. Jau otro gadu atkal darbojas īpaša “ekstra” – bērnudārza peldbaseins. Protams, tas viss liecina par veiksmīgu vadību un menedžmentu (vadītāja – Ilze Putniece), par prasmi saliedēt kolektīvu. Bērnudārzā ir 62 darbinieki, un interesantākais, ka daudzi tur strādā jau kopš dibināšanas, proti, trīsdesmit vai gandrīz trīsdesmit gadu! Neesmu gan par to jautājusi, bet droši vien ir jocīgi sastapt uz ielas nopietnus vīrus un elegantas dāmas, kas nāk klāt un saka: “Labdien, audzinātāj, vai jūs mūs atceraties?…”
Ir apmēram skaidrs, ko novēl cilvēkam trīsdesmit gadu jubilejā, bet ko lai novēl bērnudārzam? Valsts un pašvaldības atbalstu? Līdzekļus jaunām mēbelēm, remontiem un vispār jaunām idejām? Skolotājas un auklītes, kurām tas beidzot būtu pieklājīgi atalgots sirdsdarbs? Protams. Taču vēl gribas novēlēt, lai “Rotaļa” tās audzēkņu sirdīs vienmēr paliek vieta, kur viņiem iemācīja – dzīvē vienmēr pietiek vietas un laika mīlestībai.
