Jauno entuziastu rīkotais rokkoncerts Branku ciematā iepriecināja un arī skumdināja.
Jauno entuziastu rīkotais rokkoncerts Branku ciematā iepriecināja un arī skumdināja. Piederu paaudzei, kam jaunībā gandrīz gadu iznāca pavadīt piefrontes “ārdošā dārdoņā”. Klausoties pret savu gribu koncertu 50 metru attālumā no dzīvokļa, biju iepriecināts, ka laukumā, šķiet, izņemot rīkotājus, nav klausītāju. Skumdināja, ka jaunieši tik maz uzmanības pievērš savai dzirdes veselībai. Desmit stundu atrasties monotonā skaļumā ir tas pats kas artilērijas apšaudē, nemitīgi turot vaļā muti un aizbāztas ausis. Cilvēki ar muzikālo dzirdi šādos apstākļos to var zaudēt, tā skaidroja kāds mūziķis, un pārvērsties par “mūzikas automātu”. Neesmu mediķis un balstos uz citu un paša pieredzēto.
Līdztekus frontes dārdoņai strādāju pie lieljaudas kompresoriem, biju atslēdznieks un dežurants – monotons troksnis astoņas un vairāk stundu diennaktī. No 55 gadu vecuma pamazām izjutu dzirdes traucējumus, tos nav iespējams ārstēt, tie ir neatgriezeniski. Vai tiešām tagad jaunieši labprāt pārspīlētā skaļumā posta savu dzirdi? Vārds būtu sakāms mediķiem, bet varbūt viņi priecājas, ka veidojas darba un ienākumu lauks.
Man nav iebildumu pret dažādu žanru mūziku, tikai bez pastiprinātājiem. Agrāk nakts klubos skanējusi liega intīma mūzika, tagad dārdoņa aicina uz “mūžīgu revolūciju”. Nezinu, varbūt esmu naivs un nesaprotu mūslaiku jauniešu spējas izturēt vēl lielākus trokšņus, ja ierauj aliņu un arī ko stiprāku.
Man nav bijis muzikālās dzirdes, mani kaitina, ka nespēju sadzirdēt telefona zvanu blakus istabā, un baidos traucēt kaimiņus ar pārāk skaļu televizora un radio darbošanos. Nezinu, kā jaunieši jutīsies 50 gadu vecumā, kad sāk parādīties dzirdes traucējumi, ko radījuši trokšņi jaunībā.
