Izvēloties kārtējo pusdienošanas vietu Jelgavā, šoreiz «Ziņas» devās ārpus pilsētas centra. Pārlielupē diezgan neierastā vietā – līdzās cietumam – slejas ēka, kuru rotā vilinošs uzraksts «Café Restaurant «Cherche La Paris»».
Izvēloties kārtējo pusdienošanas vietu Jelgavā, šoreiz “Ziņas” devās ārpus pilsētas centra. Pārlielupē diezgan neierastā vietā – līdzās cietumam – slejas ēka, kuru rotā vilinošs uzraksts “Café Restaurant “Cherche La Paris””. Tad nu lūkojām, ko jelgavniekiem tā piedāvā. Jāatgādina – kā ikviena ēdināšanas iestāde, arī šī tika vērtēta pēc iepriekšizveidotas tabulas, kurā iekļauti noteikti kritēriji. Lai vērtējums būtu objektīvāks, ieturēt maltīti devos kopā ar draudzeni un gandrīz četrus gadus vecu bērnu. Savukārt, lai nesteidzīgi izbaudītu Parīzes gaisotni, ko sola šis restorāns, pusdienojām svētdienā.
Par “Cherche La Paris” bija dzirdēti atšķirīgi viedokļi. Taču par gaumi nestrīdas, tāpēc dodamies lūkot pašas. Jāatzīst, es uz šo pusdienošanas vietu raugos diezgan skeptiski, savukārt draudzene noskaņota ļoti labvēlīgi un cer atmiņā atsaukt Parīzē pavadīto laiku.
Nenoliedzami, mazliet mulsinoša ir restorāna atrašanās vieta. Lai gan par to cenšamies nedomāt, skats tik un tā neapzināti tiek pievērsts drūmajiem cietuma mūriem. Arī ainava, kas paveras ielas pretējā pusē, ir diezgan nepievilcīga – nekopts dārzs un sagāzusies sēta. Taču pie ieejas mūs sagaida smaidīga oficiante, kas bērna velosipēdu iesaka atstāt turpat pie terases un apvaicājas, vai pusdienosim laukā vai telpās. Diena ir gana karsta, un mēs labprāt uzturētos glītajā nojumītē, taču izvēlamies telpas. Jāpiebilst, ka no pusdienošanas ārā attur arī tas, ka “Cherche La Paris” atrodas pavisam tuvu ceļam un sausajā laikā garāmbraucošās mašīnas saceļ krietnu putekļu mākoni.
Ieejot restorānā, skatam paveras diezgan plaša telpa, kas nosacīti sadalīta divās daļās. Tuvāk durvīm un nelielajiem logiem, kas rotāti ar glītu aizsegu, gaismas šķiet pietiekami, taču, ieejot dziļāk, apgaismojums diezgan pieticīgs – sveces liesmiņa un vien tik, cik iespīd pa atvērtajām ārdurvīm un logiem. Draudzene norāda uz mazliet nepatīkamo, šķiet, cigarešu dūmu smaržu. Taču pie sienas ievērojam zīmi, ka smēķēt telpās aizliegts. Oficiante paskaidro, ka to var darīt laukā.
Galdi, kurus rotā svečturis zieda formā, iespaidīga izmēra glezna, kurā atainots skats uz Sēnu, Patrīcijas Kāsas smeldzīgās dziesmas franču valodā un viņas koncerts, ko iespējams vērot televizorā – tas viss, protams, atsauc atmiņā Parīzi, taču zilganajos un dzeltenīgi brūnajos toņos krāsotās sienas, bordo mīkstie sēdekļi un mākslīgās puķes, kas rotā ne tikai bāru, bet arī griestus un vietumis sienas, mazliet mulsina. Kad aprodam ar interjeru, telpa pat šķiet interesanta, taču, lai kā censtos, paralēles ar Francijas mājīgajiem restorāniem saskatīt grūti. Telpā ir tīrs, un dažādi agregāti pie griestiem liecina, ka “Cherche La Paris” padomāts par ventilāciju, taču tualete, lai gan tur iespējams nomazgāt rokas, uzticību nevieš. Galdiņu un sēdvietu restorānā ir daudz, turklāt iespējams izvēlēties, vai sēdēt uz parastiem krēsliem vai atlaisties mīkstā dīvāniņā.
Tiklīdz izvēlamies galdiņu, pie mums piesteidzas oficiante un katrai pasniedz ēdienkarti. Tai rasts ļoti gaumīgs un interesants risinājums, kas ļauj cerēt, ka ēdienu piedāvājums būs tāds pats. Un neesam vīlušās – ēdienu un dzērienu klāsts patiešām ir daudzveidīgs – sākot ar izsmalcinātiem franču ēdieniem un vīniem, līdz pat latviešu vēderam tik ierastajiem frī kartupeļiem, kolai un vasarīgajām aukstajām zupām. Ēdienkarte ir pārskatāma, turklāt par maltītes dažādību sūdzēties nevar – ir gan plašs zivju, gan gaļas ēdienu piedāvājums. Arī zupu, salātu un saldo ēdienu klāsts ir iespaidīgs. Cenas visnotaļ saprātīgas, lai gan ikdienas pusdienošanai par dārgu. Piemēram, otrie ēdieni maksā vidēji trīs četri lati, kafija – astoņdesmit santīmu. Oficiante paskaidro, ka maltīte tiek pagatavota vidēji desmit minūtēs, taču mēs izvēlamies panašķoties ar siera plati, kas, pēc oficiantes ierosinājuma, tiek apvienota ar gaļas plati un dzērieniem. Apkalpotas tiekam patiesi ātri, turklāt pēc pusdienām arī rēķins ilgi nav jāgaida. To pasniedz ēdienkartei līdzīgā grāmatā. Glīti.
Ievērojam, ka telpā tuvāk durvīm pie sienas izvietoti pakaramie, taču nekur nemanām bērnu krēsliņus. Par tualetes atrašanās vietu varam tikai nojaust – no ēdamtelpas tās nošķirtas ar sienu, taču uz durvīm nav norāžu, vai tualete paredzēta vīriešiem vai sievietēm.
Uzmundrina oficiantes laipnība un atsaucība – viņa paskaidro, ka “Cherche La Paris” ēdienus iespējams iegādāties arī līdzņemšanai. Pašlaik gan beigušies trauciņi, kur to ievietot, taču jau tuvākajā laikā tie atkal būšot. Runājot par zupām – jaunums restorānā ir ne tikai ierastā aukstā biešu, bet arī aukstā tomātu zupa. Diemžēl nav paredzēta iespēja tās iegādāties līdzņemšanai. Apmeklētājiem neērtības var radīt fakts, ka ar karti šajā ēstuvē norēķināties nav iespējams.
Kad dodamies prom, mūs pavada apkalpotājas laipnais skatiens un aicinājums nākt atkal. Nospriežam, ka noteikti tur atgriezīsimies. Kaut vai smaidīgās oficiantes dēļ. Sirsnīgi un jauki.
***
Restorāns “Cherche La Paris” Garozas iela 15a * * * 1/2
