Man bija jāvāra zupa – tā nosprieda abi kolēģi vecpuiši nejauki auksta februāra vakarā septiņdesmito gadu sākumā.
Man bija jāvāra zupa – tā nosprieda abi kolēģi vecpuiši nejauki auksta februāra vakarā septiņdesmito gadu sākumā. Mūsu trijotne – Aizupes meža tehnikuma skolmeistari – bijām nonākuši malkas badā, bet sals plosījās ar divdesmit grādu niknumu. Malku vajadzēja kā ēst – ne jau nu virtuves plīts kurināšanai, jo mūs puslīdz ciešami baroja tehnikuma ēdnīca, bet gan dzīvojamo telpu sildīšanai, jo nevienu sildītāju sievišķi līdz šim nebijām atraduši.
Malkas šķūnīšos nebija, bet to varēja dabūt dažus kilometrus attālajā mežā; gucuļi to bija nokrāvuši glītās grēdās un pametuši. Mēs varējām izvēlēties – priedes, egles, apses –, atlika tikai aizbraukt un atvest.
Pirmdienas rītā kolēģi iekurbulēja tehnikuma traktoru un aizpurkšķināja uz mežu, es – ēdiena gatavotājs – paliku mājās. Tajos gados veikali nelutināja ar pusfabrikātiem un televīzija ar ēdiengatavošanas reklāmām, atlika vien likt lietā ko bērnībā no mātes noskatītu.
Izšķīros vārīt zirņu zupu. Apžāvētais gaļas gabals pieliekamajā mētājās, zirņi un kartupeļi arī bija, tātad – pie darba!
Zirņus aplēju ar verdošu ūdeni – tad ātrāk izmirkstot, kaut kur biju dzirdējis, gaļu iemetu dziļā katlā, lai gatavās produkcijas pietiktu ne vienai vien ēdienreizei.
Vārīju stundu pusotru, tad piebēru brangi izmirkušos zirņus un sāku mizot kartupeļus. Laiku pa laikam pagaršoju gaļu – kā ir ar sāli. Gaļa – draņķe – negribēja sālīties, nācās piebērt pa karotei vēl un vēl.
Pagāja pāris stundu. Kartupeļi izšķīda, pēdīgi arī gaļa likās pietiekami sasālījusies. Izslēdzu gāzi, klāju galdu un gaidīju kolēģus ar malkas vezumu.
Pēdīgi šie arī ieradās – apsarmojušām cepurēm, sarkaniem deguniem un stīviem pirkstiem. Ļāvu nomazgāt rokas un lūdzu pie cienasta – zupa šķīvjos jau kūpēja.
Kolēģi iesmēla pa karotei, apēda, tad dīvaini sāka blenzt uz mani. Kas par lietu?
Iestrēbu kādu mazumiņu arī es, un sapratu: zupu vārīdams, biju garšojis pēc sāls tikai gaļu, nevis šķidrumu – tas garšoja nevis pēc zupas, bet sālījuma. Nelīdzēja arī piedāvātais variants – atšķaidīt ar ūdeni un pavārīt, nē! Mans kulinārijas brīnums aizceļoja uz precēto kolēģu sivēnu silēm. Bet mēs – nelaimīgie – bijām spiesti apmierināties ar tradicionālajiem konserviem “Brētliņas tomātu mērcē”.
