Spēku briedums – tās raksturotu cilvēku 35 gadu vecumā.
Spēku briedums – tās raksturotu cilvēku 35 gadu vecumā. Ja spriežam pēc Jelgavas mākslinieku darbu jaunākās izstādes pilsētas muzejā, tad arīdzan organizācijai šāds raksturojums būtu derīgs. Mūsu pilsētas mākslinieku organizācija tātad atrodas savā plaukumā, kad spēks kaulos, galva strādā un iedvesma ir biežs viesis.
Pēc pagājušā gada spēcīgās izstādes jau radās bažas, vai tikai šogad tā spēs kaut vai noturēties iepriekšējās līmenī. Bet nē – izstāde ir viegli rotaļīga, vitāla – kā pēc labi padarīta darba. Tātad māksliniekos vēl guļ līdz šim neatklātas potences. Tiesa gan, jauno mūsu vidū ir maz. Tas savukārt apliecina, ka ne jau gadi nosaka radošās enerģijas spēku. Primārais ir gars, talantīgums, radoša brīvība.
Izstāde ne reizi vien pārsteidz ar negaidītiem pavērsieniem vairāku autoru daiļradē. Tā arī ir šīs skates raksturīga iezīme.
Kā parasti glezniecība ir pārsvarā, taču arī mūsu keramiķi un tekstilmākslinieki godam turas līdzi, pat sacenšas ar kolēģiem.
Ieejot zālē, uzreiz sastopies ar Edvīna Kalnenieka pasteļiem. Danajas tēmai mākslinieks pievērsies vairākkārt, allaž atrodot tajā jaunus pavērsienus. Šoreiz viņš izmantojis pasteļu krītiņu štrihus, kas liek gaisam vibrēt, ietin gan kailo Danaju, gan drapērijas un klusās dabas priekšmetus tikko tveramā dūmakā. Meistarīgi jauktas perspektīvas, tādēļ šķiet, ka arī skatītājs vēro vienlaikus no vairākiem skatu punktiem. Izcila ir “Klusā daba”.
Seši darbi ir Mārcim Stumbrim, pārsvarā ainavas košās krāsās, nosvarotas, nosvērtas. Dažās pamanāms slēpts dramatisms (“Rudens novakare”). Muzeja direktora vietnieces Marijas Kauperes portrets izstādē ir vienīgais šā žanra darbs, kurā labi tverta modeļa personība.
Viens no pārsteigumiem ir Ludmilas Grīnbergas darbi. Blakus daudzkrāsainām ziedu kompozīcijām divi ir pusabstrakti – ļoti sparīgi, dekoratīvi patīkami, ar jēgu veidoti.
Iekšēji stabilas, noturīgas, pašcieņas pilnas ir Ulda Zutera ainavas – Jelgavas privātmāju rajoni ziemas dūmakainā pievakarē.
Arī Ulda Rogas akvareļi allaž apliecina autora radošās darbības nemainīgumu, lai gan viņš šad tad mēdz drastiski pašauties sāņus, izaicinot sevi un skatītāju. Šoreiz tik “neglezniecisks” sižets kā cirsma – celms pie celma, šur tur ugunskuru dūmu mutuļi. U.Rogam izdodas arī šo tēmu pakļaut savai varai.
Valerjana Dadžāna glezniecībai piemīt monumentāls spēks, milzu iekšējā enerģija, ārēja vienkāršība. Viņš ir vienīgais Jelgavā, kas neknibinās ap detaļām, nemeklē nianses, bet kā Lielais Radītājs tver lielās kopsakarības, būvē savu pasauli. V.Dadžāna vērienīgums pārliecina.
Ja runājam par detaļām, Lolitai Zikmanei ir būtisks katrs sīkums. Ārēji it kā bezkaislīgi tverts nieciņš, bet L.Zikmanes interpretācijā tas atbalsojas kā gara trīsuļojums no lielās pasaules kaislībām. Sevišķi jāizceļ “Lapotne”.
Stiklinieks Didzis Krūmiņš šoreiz uzstājas ar četrām gleznām. Divām – “Putni” un “Palmas latviete ar cūkām” – jāpievēršas tuvāk. Pirmām kārtām, sižetiski. Mākslinieks ar lielu rūpību veido formas, stāsta. Cūkkope (no Brazīlijas) atsauc atmiņā padomju laika figurālās kompozīcijas, tikai šajā gleznā trūkst politiski ideoloģiskā virsuzdevuma, lai gan lepnums par šo sievieti ir akcentēts. Otrkārt, D.Krūmiņa darbi nav ierastā glezniecība ar smalkām tonālām niansēm. Šeit būtiskas ir ornamentālās faktūras, par kurām rūpīgi izdomāts, pirms autors ķēries pie krāsām. Jūtams “lietišķnieka” ķēriens, racionalitāte, materiāla nozīme, kas izstādes kopainā ienes atšķirīgu noskaņu.
Arīdzan Gunta Švītiņa trīs darbi no sērijas par senču vietām Blankenfeldes muižā tapšanas laikā izgājuši visai sarežģītu procesu. Tomēr tehnikas komplicētība nav nomākusi galveno – darbu emocionalitāti, domas precīzu izvedumu.
Viss, kam pieskaras Georga Svikuļa asais ironiskais prāts, iegūst īpašu apdāvinātības dvesmu. Tāda ir viņa keramika. Šajā izstādē viņš piedalās ar kādu ekspromtu pastelī – joks, bet talantīgs. Blakus tam “Domātājs”, ko, šķiet, pirms vairākiem gadiem skatījām veidotu šamotā, tagad tas atliets bronzā. Lieliska, asprātīga ironija par mūsdienām. It kā nieks, smieklu kultūras apgarots, taču tā pamatā ir traģiska apziņa par ačgārnībām sabiedrībā.
Tēlniece Nellija Skujeniece piedāvājusi nelielu ģipša figūru “Atkārtoti”. Viņai piemīt laba formas izjūta, prasme atrast vienkāršu, skaidru siluetu. Arī piecas medaļas, klasiskās tradīcijās darinātas, izceļas ar precīzu kompozīciju, jūtīgu plastiku.
Keramiķi Aleksandru Djačenko gribas saukt par izcilu plastiķi ar tēlniecisku, ironisku domāšanu. Darbs “Rīts” atgādina par krievu gleznotāja Borisa Kustodijeva pilnasinīgām, dzīvības sulām pārpilnām jaunkundzēm, kas izbauda dzīvi un savu ķermeni. Šī figūra ienes izstādē grieķu auglības dēmonu satīru, vitalitāti, dzīvesprieku, kūsājošo enerģiju.
Keramikas nodaļa šogad ir īpaši izdevusies. Tik labs porcelāns – autore Ilze Emse – Grīnberga – Jelgavā sen nebija redzēts – izsmalcināts, plastisks, formās skaidrs, ar smalku krāsu izjūtu darināts, varētu pat teikt, glezniecisku.
Undīnes Stepkas krūzes un bļodas pārsteidz ar vienkāršību, vitālu zemes spēku. Pēc ilgāka laika redzam Valdas Semanes keramiku. Liekas, ka māls viņas pirkstos dzied. Mārīte Djačenko ik izstādē rada izbrīnu ar jaunu ideju realizējumiem. Viņas tēmu loks laikam ir neizsmeļams. Šoreiz “Juras laikmeta” olas ar dinozauriņu izšķilšanos.
Ja runājam par tekstilijām, te valda batika – Mārīte Leimane, Anna Kaltigina (atšķirībā no viņas gleznām šajos darbos jūtams profesionālisms) un Vita Makruzova. Viņai arī stikla apgleznojumi – nieciņi. Arī Ditas Veģes darbi liekas vairāk skices nekā nopietns veikums. Jeļena Jēkabsone ir mums nezināma māksliniece. Viņa vienīgā piedalās ar krāsās smalku, domas izvedumā precīzu gobelēnu. Ivandas Spulles triptihs stiklā ir patīkams komercdarbiņš.
