Cilvēce būs nodzīvojusi līdz Kristus 2000. dzimšanas dienai, tāpēc šie Ziemassvētki būs īpaši.
Cilvēce būs nodzīvojusi līdz Kristus 2000. dzimšanas dienai, tāpēc šie Ziemassvētki būs īpaši. Postmodernisma laika kristieši, protams, atšķiras no saviem priekšgājējiem Senajā Romā, tomēr Kristus gars jau divus gadu tūkstošus ir palicis nemainīgs. Kristietību par savu reliģiju joprojām atzīst lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Tās nozīmi šodien un nākamajā – 21. – gadsimtā sarunā ar Modri Sprudzānu apcer Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags.
Vai Ziemassvētki ir tikai kristiešu svētki?
Es domāju, ka tie noteikti nav tikai kristiešu svētki. Ziemassvētkus svin arī reliģijai indifererenti cilvēki, kas neko reliģisku nedomā, arī kristieši, protams. Tāpat dievturi vai citu noskaņojumu cilvēki. Es teiktu, ka kristiešiem Ziemassvētki ir īpaši svētki. Tie atšķiras no visu citu cilvēku Ziemassvētkiem ar to, ka pieminam Kristus dzimšanu un apdomājam, ko tā mums ir nozīmējusi. Šogad tieši ir divtūkstošie Ziemassvētki. Notiek gan diskusijas par to, vai šie aprēķini ir bijuši korekti – plus, mīnus daži gadi –, bet tā nu Pasaule ir vienojusies, ka šogad mēs svinam Kristus divtūkstošo dzimšanas dienu.
Domāju, ka mūsu dzīve un apkārtne būtu stipri noplicināta, ja mēs izņemtu to, ko Kristus dzimšana ir atnesusi pasaulei. Es pat neņemos visu uzskaitīt. Kaut vai latviešu tautai – Bībeles tulkošana faktiski radīja latviešu literāro valodu. Visas mūsu iepriekšējās paaudzes ir uzaugušas, mācoties lasīt no dziesmu grāmatas, no Bībeles vai no katehisma. Latviskā identitāte ir radusies no tā, ko nosacīti varam nosaukt par folkloru, kas būtu tā nacionālā un vietējā komponente, un no universāli kristīgā. Kopā ir iznācis tāds latvietis, kādu mēs pazīstam un zinām. Kultūrā šis ieguvums ir pilnīgi neaptverams, bet pats galvenais ir tas, ka mēs ticam, ka Kristus nāca, lai cilvēkam dotu iespēju šai pasaulē dzīvot piepildītu un svētu dzīvi, atnestu grēku piedošanu un viņu aizvestu mūžīgajā dzīvībā. Tas ir jautājumu loks, ko mēs, kristieši, pieminam, Ziemassvētkus svinot.
Kādas priekšrocības ir šodienas kristietim?
Nevar runāt tikai par priekšrocībām, jārunā arī par ierobežotām tiesībām. Deputāts Juris Vidiņš kādā sarunā uzsvēra, ka viņš neesot ticīgais un ka arī viņš maksā nodokļus, bet tāpēc viņš nevienam neprasa, lai par viņa nodokļu naudu kādam mācītu viņa pārliecību. Apmēram tāda tā tēze bija. Bet lietas būtība ir tā, ka gandrīz neviens no mācību priekšmetiem skolā nav bez kaut kāda pasaules uzskata. Joprojām mācību programmās dominē materiālistiskais pasaules uzskats, tāpēc neticīgiem cilvēkiem ir priekšrocība: par visu nodokļu maksātāju naudu skolās māca viņu pasaules uzskatu – materiālistisko, pat brīžiem ateistisko. Šajā ziņā kristiešu intereses vienmēr ir ierobežotas. Saskarē ar valsti mēs vienmēr esam kaut kādā veidā ierobežoti.
Taču, no otras puses, būt kristietim – tā neapšaubāmi ir liela privilēģija. Ir tāda ļoti aizkustinoša dziesma par circenīša Ziemassvētkiem. Man to kādreiz vēl vecāmāte dziedāja priekšā, pēc tam Raimonds Pauls to padarīja slavenāku. Jūs zināt, par ko ir runa: citam ir riekstiņš, pīrādziņš, bet mums – logā mēnestiņš. Ziemassvētki gadu tūkstošu mijā mūsu tautai tā arī atnāk, ka citam ir riekstiņš, pīrādziņš, bet lielai sabiedrības daļai – tikai tas mēnestiņš logā. Tā ir tā kristiešu privilēģija Ziemassvētkos – saprast, ka Kristus ir dzimis visiem cilvēkiem, varbūt pat vairāk tiem, kam nekā cita nav. Tagad Ziemassvētki tik ļoti komercializējušies. Vakar skatījos televīzijā: Adventes laiks, kad baznīcai, starp citu, ir gavēņa, ierobežotības un askēzes laiks, bet modeļu nams piedāvā jaunu tērpu kolekcijas dāmām. Viss ir pārāk aizgājis komerciāli pasaulīgā gultnē, un tieši tiem cilvēkiem, kuriem nav iespēju mesties iepirkšanās trakumā, ir iespēja uztvert patieso Ziemassvētku būtību – Kristus ir piedzimis priekš katra cilvēka, un vājajiem, atstumtajiem viņš ir pievērsis lielāku uzmanību.
Kāds būs 21. gadsimta kristietis?
21. gadsimta kristietim būs jāsaduras ar izaicinājumu, kāds vēsturē bijis tikai Senajā Romā. Tur bija daudz un dažādu reliģiju, bet visas tās tika uzskatītas par pieņemamām, ja cilvēks, piederot vienam vai otram kultam, neatteicās upurēt ķeizaram kā dievībai. Kristiešu vajāšana sākās tieši tad, kad viņi atteicās veikt šo ķeizara godināšanas rituālu. Mums savā ziņā situācija ir līdzīga tai, kāda bija pirms 2000 gadiem, – tas ir postmodernais laiks, kad objektīvas patiesības eksistence vispār tiek noraidīta. Nav kopīgas patiesības, katram cilvēkam ir sava patiesība, un kas der vienam, bieži neder otram.
Bet kas šodien ir tas ķeizars?
Ķeizars faktiski ir cilvēka personīgā brīvība, cilvēka ego. Ja strikti raugās no postmodernā viedokļa, tad šodien skolā nedrīkstētu būt nekādas morālas vai ētiskas audzināšanas, jo tā būtu varmācība pret cilvēka personību – iepotēt viņam kaut kādas normas. Radikālais postmodernisms pamazām kļūst par dzīves normu, un tas ir tas izaicinājums, kas slēpj sevī divas lietas – briesmas un iespējas. Briesmas ir tās, ka kristietība tiek padarīta par vienu no iespējām. Kristus teica: «Es esmu durvis, kas caur mani iziet, tas atradīs mūžīgo dzīvību», bet modernais laiks centās šīs durvis aiznaglot un vēl aizmūrēt ciet, postmodernais laiks Kristus durvis atstāja vaļā, bet nolika blakus kādas tūkstoš vai divtūkstoš citas durvis. Un tad ej nu atrodi tās īstās! Vairs nav tas laiks, kad automātiski var atsaukties uz Bībeli vai kādām citām autoritātēm. Daudzi, it īpaši jaunatne, šodien vairs netic nekādām autoritātēm. Tātad labirints ceļā pie Kristus ir aizvien grūtāk izejams?
Jā, domāju, tā ir. Domāju, ka 21. gadsimta kristietis saskarsies ar izaicinājumu, ka patiesības nav un viss ir relatīvs, ka katrs var darīt tā, kā uzskata par pareizu, un tas viss būs pareizi. Tajā pašā laikā es ceru, ka 21. gadsimta kristietis arī šajā situācijā pratīs saglabāt tīrus atziņas avotus un neielaidīsies kompromisos, lai Kristus durvis nebūtu tik bezcerīgi jāmeklē.
Ko darīt cilvēkam, kas neatzīst Dieva esamību? Kas viņam draud?
Es domāju, ka eksistences un šīs pasaules pastāvēšanas vienīgais iemesls ir tas, lai cilvēks iepazītu Dievu. Ja cilvēks nodzīvo visu mūžu un Dievu neatzīst, tas nozīmē, ka viņš ir nodzīvojis savu dzīvi veltīgi. Kas ar viņu notiks pēc nāves, es neņemos teikt. Šis cilvēks ir zaudējis izdevību. «Kas netic, tas taps pazudināts,» sacīja Jēzus Kristus.
Cilvēkiem, kas neatzīst Dieva esamību, draud milzīga vilšanās, dzīves zaudēšana un mūžība tādos apstākļos, kādos neviens normāli negribētu atrasties.
Kā jūs saprotat jēdzienu «pestīšana» un kas visvairāk traucē to iegūt?
Pestīšanu es saprotu kā tā traģiskā notikuma novēršanu. Bībelē tas aprakstīts pirmajās trijās nodaļās – kā Dievs radīja cilvēku un kā cilvēks no Dieva «atkrita» ar grēka starpniecību. Pēc kristīgās teoloģijas ir tā, ka šodienas cilvēks ir grēcīgu cilvēku – Ādama un Ievas – pēctecis. Tas ir līdzīgi kā ar trimdiniekiem: no Latvijas savā laikā izsūtīja uz Sibīriju, bet no Anglijas noziedzniekus deportēja uz Austrāliju. Ja viņiem piedzima bērni, viņi jau piedzima Austrālijā. Kaut arī viņi nebija izdarījuši nekādu noziegumu, viņi piedzima Austrālijā. Un tēlaini varētu teikt, ka mēs visi esam piedzimuši Austrālijā. Teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Tas nozīmē, ka cilvēka sirds nosliece vairāk ir uz ļaunu nekā uz labu. Ja kāds saka, ka cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties, tas ir tā, ka bērnam priekšā vienā bļodiņā noliek zemenes vai saldējumu, bet otrā – vārītus sīpolus. Un ir apmēram skaidrs, ko viņš izvēlēsies. Tā ir arī ar cilvēku, kuram vairāk ir nosliece uz ļauno, uz pretniecību Dievam, uz neitralitāti pret Kristu, kas faktiski ir slēpts naidīgums, kas noteiktos apstākļos izlaužas uz āru. Un pestīšana būtībā ir plaisas starp Dievu un cilvēku pārvarēšana. Būtībā tā ir atbrīvošana no grēka. Kristum uzņemoties uz sevi cilvēces grēkus, grēkam ir atņemta vara pār cilvēku. Ticība Kristum ļauj cilvēkam grēku nepieskaitīt. To es saprotu ar pestīšanu.
Iegūt pestīšanu visvairāk traucē neticība. Ja nav ticības, tad cilvēki pat netuvojas pestīšanai. Visbīstamāk ir cilvēkiem, kas ar sevi ir pilnīgi apmierināti. Šis ir diezgan riskants laiks, un neticība, egoisms, koncentrēšanās tikai uz sevi ir galvenais šķērslis ceļā uz pestīšanu. Bet, protams, ir vēl arī citi.
