Gadu desmitiem maija sākums saistījās ar obligāto soļošanu darbaļaužu kolonnās, urravu saucieniem proletariāta vadoņiem un iešņabošanu pēc ideoloģisko nodevu samaksāšanas.
Gadu desmitiem maija sākums saistījās ar obligāto soļošanu darbaļaužu kolonnās, urravu saucieniem proletariāta vadoņiem un iešņabošanu pēc ideoloģisko nodevu samaksāšanas. Jau otro gadu tā ir reize, kad atzīmējam Latvijas iestāšanos ES. Šoreiz nevietā būtu nodeldētais atgādinājums par bijušo Padomju Savienību un pašreizējo ES. Zināma līdzība ir, tomēr kardinālās atšķirības neredzēt var tikai tas, kuram ir problēmas ar objektīvu skatienu un atmiņu. “Eirobarometrs” nesen veiktajā aptaujā secinājis, ka no visām 25 ES dalībvalstīm Latvijas iedzīvotāji visskeptiskāk noskaņoti pret savas valsts dalību tajā. Secināts, ka šie dati esot pārsteidzoši, jo, kā uzskata Eiropas Komisijā, citās jaunajās dalībvalstīs atbalsts ir stabils vai palielinās. Latvijā tas uzrāda stabilu tendenci samazināties. Pašlaik mazāk par trešdaļu – 29 procenti – Latvijas iedzīvotāju apstiprinoši atbildēja uz jautājumu, vai valsts dalība ES ir laba lieta. Tajā pašā laikā Eiropas vidējais skaitlis ir ievērojami lielāks – 49 procenti –, bet vislielākie eirooptimisti dzīvo Luksemburgā, Nīderlandē un Īrijā – aptuveni 70 procentu.
Latvijas iedzīvotāju lielās skepses iemesls ir socioloģisko pētījumu vērts temats. Laikrakstā “Diena” Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere aptaujas rezultātus noraksta uz “smagā pagātnes mantojuma atstāto negatīvismu”, kas neļauj saskatīt šābrīža dzīves apstākļu uzlabošanos. Vaina esot jāuzņemas arī plašsaziņas līdzekļiem, kas to vien darot, kā priekšplānā izceļot nebūšanas. Nav noliedzams, tautas raksturīgākās iezīmes esam uzsvēruši arī anekdotēs, tomēr uz to visus negatīvās attieksmes iemeslus norakstīt nebūtu jēgas. Tāpat kā visā vainot žurnālistus. Kas tad, ja ne paši politiķi dod gana iemeslu ne jau glaimojošākajiem rakstiem un raidījumiem? Kāpēc mūsos ir tāda eiroskepse, ja šajos divos gados no dažādiem ES fondiem esam jau dabūjuši teju miljardu latu, pretī iemaksājot vien nedaudz vairāk par 130 miljoniem? Kāpēc laimīgu seju nerāda lauksaimnieki, kas no ES subsīdijās var saņemt naudu, lai tikai appļautu savas pļavas? Kāpēc labākas dzīves meklējumos šajos divos gados devušies desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju? Turklāt uz valstīm, kuru iedzīvotāji ES jūtas ļoti labi. Tajā pašā laikā mūsu uzņēmēji nebeidz gausties par to, ka drīz vairs nebūs neviena, kas spētu iemūrēt sienā ķieģeli, noasfaltēt autoceļu vai apkalpot pircējus.
Laikam atbilde nebūs viennozīmīga. Neviens, kas strādā veikalā, būvē vai rūpnīcā, šodien nebūs laimīgs tikai par to vien, ka var strādāt par minimālo algu. Pamazām cilvēki sāk saprast sava darba vērtību, un ES devusi iespēju to pārdot par daudz izdevīgāku cenu citur. Mūsu uzņēmējiem būtu laiks apzināties, ka lielās peļņas laiks uz zemo algu rēķina beidzies. Turpinot līdzšinējā garā, vienīgie, kas nebūs devušies peļņā, būs pensionāri, politiķi un biznesmeņi.
