Deviņdesmitajos gados rīkotie literāro darbu konkursi rakstītgribētāju vidū sameklēja tīrradņus, un lasošā Latvija iepazina Daci Priedi, Kelīnu Klānu, Elgu Serovu un citas autores.
Deviņdesmitajos gados rīkotie literāro darbu konkursi rakstītgribētāju vidū sameklēja tīrradņus, un lasošā Latvija iepazina Daci Priedi, Kelīnu Klānu, Elgu Serovu un citas autores. 1997. gadā iznāca Annas Zarānes kultūrvēsturiskais romāns «Aizkurs», interesants pieteikums latviešu romānistikā.
Autore izstudējusi un likusi lietā neskaitāmus dokumentālus materiālus par vairākām Latgales poļu un latviešu dzimtām no 1830. gada līdz Latvijas pirmās neatkarības laikiem. Mēnešraksta «Karogs» un R.Gerkena trešajā romānu konkursā šis darbs ieguva 3. vietu.
«Karoga» šā gada oktobra un novembra burtnīcās lasītājs var iepazīties ar romāna «Gaujava» žurnāla variantu un uzzināt par Vidzemes ļaužu dzimtām un viņu sarosīšanos pirmajai atmodai.
Rakstnieces Annas Zarānes īstais vārds ir Albīne Račinska. Viņa ir jelgavniece, trīsdesmit gadu bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja Staļģenes pamatskolā.
Latgaliete, vidzemniece vai zemgaliete?
«Manī ieauguši trīs novadi. Dzimtā Latgale, manu skaistāko gadu laiks ir Vidzemē. Biju tikko beigusi vidusskolu. Tur apprecējos, un man piedzima trīs dēli.» Sajūsminoties par bagāto māmuļu, pārjautāju – visi trīs dēli? –, bet Račinskas kundze ar smaidu noliedz: «Ne visi, tikai trīs. Man ir četri dēli, ceturtais jau ir zemgalietis.» Viņa pastāsta, ka arī «mazais» jau ir bioloģijas maģistrs. Pie durvīm redakcijas darbiniekus bija sagaidījis trešais – vēl Vecpiebalgā dzimušais – arhitekts. Trīs novadi skan arī lasītājiem tagad pazīstamajos darbos: Latgale – romānā «Aizkurs», Vidzeme – romānā «Gaujava», bet Zemgalei veltīts darbs «Lielupei līdzās». Rūpīgi izstrādātajā rakstnieces dzimtas kokā dzeltenā krāsā iezīmētas poļu saknes, zaļā – latviešu, tur ir arī nedaudz sarkanās krāsas, tie ir pārkrievojušies poļu senči. Zarānes kā vecvecmātes dzimtā ienākušas gan pa tēva, gan pa mātes līniju.
Vai trešās klases publika?
Rakstniece rāda manuskriptus, vispirms «Gaujavu», kas pēc atzinības konkursā vēl ir labota, papildināta, bet, lai varētu publicēt žurnālā, arī krietni īsināta. Grūti bijis atteikties no veselām nodaļām, jo romāns ar to daudz zaudējis. Piemēram, nodaļās par Jēkabu Pilsātnieku ir daudz unikāla materiāla. Uzrakstīts jaunatnei veltīts romāns. Padomā ir darbs par mūsdienu lauku cilvēku degradāciju, nosaukums varētu būt «Grausts».
Žurnālā publicētajā «Gaujavā» tēloti vācieši, kas kādreiz sevi dēvēja par valdošo minoritāti. Anna Zarāne uzskata, ka arī šodien situācija ir saglabājusies: «Mēs būtībā neko nenosakām, aizvien noteicēja ir minoritāte – vai nu tāda, vai šitāda. Un tas nav tikai minoritāšu dēļ, tas ir mūsu pašu dēļ.» Rakstniecei ir ko pārmest mūsdienu saziņas līdzekļiem. Tie neiepazīstina ar cilvēkiem, kas ierakstīti vēlēšanu listēs. Vēlētājiem ļauj pašiem izvēlēties, bet tas ir kā meklēt aizsietām acīm.
Rakstniece sameklē grāmatu plauktā Raiņa «Kastaņolu». Tur atzīmētas vairākas domas, arī šī: «..mums nav pilsoņu, kas par tādiem justos un kas aizstāvētu savas tiesības; mūsu vidus ļaudis jūtas par 3. klases publiku,..» Saku, ka «Gaujavā» latviešu cilvēki nejūtas kā trešās klases publika – ne Kronvalds, ne Vīstucs, ne Pilsātnieks. Lai modinātu citus, bija vajadzīga cita klase!
Vai «Gaujava» tiks izdota grāmatā, atkarīgs no līdzekļiem. Ja līdzekļi ir, grāmata «aiziet» pāris mēnešu laikā.
Aiz septiņām atslēgām…
Padomju laikā ierindas cilvēkam publicēt savus darbus bija tikpat kā neiespējami. «Tie, kas kļuva par profesionāliem rakstniekiem padomju laikā, bija labi diplomāti. Es nekad neesmu bijusi diplomāte, kā izjūtu, domāju, tā saku. Tas nekad nav paticis,» spriež Albīne Račinska. «Kaut arī agrākos gados biju iejūgusies skolas darbā tā, ka nekam citam neatlika laika, man gribējās izteikt, kas manī deg, es nevarēju klusēt. Publicēju nelielu darbiņu, bet pēc tam mani uzmanīja, lai nebūtu pieejami avoti. Visi arhīvi bija aiz septiņām atslēgām – «Tas ir specfondā!»» Kad skolotāja jautājusi, vai nevarētu dabūt materiālus no tā specfonda, atbildēts, ka vajadzīgas lielas atļaujas, ko pat «tādi un tādi» nav saņēmuši. Tā tas arī palika.
Kad specfondi bija vaļā, varēja pabeigt grāmatu «Lielupei līdzās». Daudz palīdzēja Misiņa bibliotēkā atrastās Alfrēda Gintera avotu norādes. Tikai deviņdesmitajos gados saņemta atļauja strādāt arhīvā. «Tiku klāt muižu revīzijas grāmatām. Es nebiju iedomājusies, kā var atrast kādu cilvēku, kas dzīvojis tūkstoš septiņsimt … kurā tur gadā, kad nevienam zemniekam nav uzvārda. Izrādās, ka viņi bija ļoti stingri piesaistīti pie noteiktām mājām. Jānis vai Jēkabs bija tikai šinī mājā ar tādu un tādu numuru. Ja muiža viņu pārcēla uz citu numuru, tad tas tūlīt tika ieprotokolēts. Kad uzzīmēju toreizējo plānu, sapratu numurēšanas kārtību: jo tālāk no muižas, jo lielāks mājas numurs. Tas process mani tā ievilka iekšā, ka vairs netiku ārā.»
Piebaldzēnu saknēs – līvi
Pētījumi atklāja aizraujošu pasauli. Tas palīdzējis vērtēt arī Piebalgas klasiķu darbus: «Kaudzītēm nebija noteiktu prototipu cilvēkiem un mājām, viņu romāns bija fantāzijas auglis.» Savukārt ar Antona Austriņa «Puiškanu» Vecpiebalga atklājusies pavisam citā gaismā.
Īpaša tēma ir leksika, kas skaidri liecina par līvu klātbūtni novada senākajā vēsturē. «Es atradu zemnieku uzvārdu Jumala, bet jumala lībiešu valodā nozīmē Dievs. Izpētīju lībiešu valodas mācību grāmatu, kalendārus un biju pārsteigta, ka Usma, Rauna ir līvu meiteņu vārdi. Strauts Piebalgā saucies Orisāre – īsts somugru vārds. Vislabāk leksika saglabājas hidronīmos. «Gaujavas» varonim Saliņam pirmais minētais sencis bijis Teņšs. Luterāņu draudzes grāmatā, kas arhīvā saglabājusies no 1730. gada, vēl ir ierakstīts šāds vārds. «Mērnieku laiku» Tenis ir līvu vārda latviskojums,» pārliecināta autore.
Rakstniece pētījusi arī, kā pareizticība Vidzemē ienākusi. Ap 1840. gadu notika kartupeļu dumpis Bebros, cilvēki dzīti caur stroju, daudzi miruši, tāpēc glābiņu no sliktajiem kungiem nolēmuši meklēt pareizticībā. Bet Vecpiebalgā neviens nav pārgājis pareizticībā! Cita lieta – Vējavā, Vestienā, Katrīnā, Ērgļos, Ļaudonā. Pops Znamenskijs vienā dienā Vestienā pierakstījis divdesmit cilvēkus! Tikai ne Piebalgā, kur iespēju atiešanai no luterānisma atraduši brāļu draudzēs.
Kā augstienē pakāpusies
Nākamā rakstniece vidusskolā pelnījusi vienus pieciniekus, tikai literatūrā – četrinieks. Stājoties Daugavpils Skolotāju institūtā Literatūras fakultātē, piedāvāts studēt matemātiku, jo literatūrā tikai četrinieks. «Tāpēc jau es gribu studēt literatūru,» atteikusi Albīne. Bet brālis, kas strādāja Vidzemē par skolas direktoru, aicinājis pie sevis, tā tas institūts palicis. Pēc dažiem gadiem pabeigts Cēsu Skolotāju institūts, vēlāk – Daugavpils Pedagoģiskais institūts.
«Kad aizgāju uz Vidzemi, arī garīgi jutos kā augstienē pakāpusies. Skolā bija brīnišķīgs kolektīvs. Spēlējām teātri, no Rīgas uz «Skroderdienu» ģenerālmēģinājumu atbrauca režisors Bērziņš, bet iestudējuma režisors bija kolhoza dārznieks Jānis Dzenis. Dziedāju «Vecpiebalgas vijolītēs».»
Kad ģimene pārcēlās uz Jelgavu, daudz laba Vidzemē palika. Šķiršanos atviegloja tas, ka tajā gadā daudzi no kolektīva aizgāja citur.
Staļģenes skolā Albīne Račinska nostrādāja vairāk nekā 30 gadu. «Literatūras mācīšanu uztvēru kā dvēseles audzināšanas iespēju. Tas varbūt nesaskanēja ar metodiskajām prasībām, bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērni nevar izaugt kā koki vai zāle. Pasaule ir atstājusi pieredzi grāmatās – tā ir jāizmanto. Bērni ir tie, kas rotā cilvēka mūžu,» tā skolotāja domā arī par tiem, kurus mācīja. Viņu sarūgtina tas, ka cilvēkam darbā nosaka vecuma cenzu, katrs savu varēšanu taču zina vislabāk. Skolotāja rāda savu audzināmo klašu fotogrāfijas un atceras tos skolēnus, kuru vairs nav. Tā it kā apstiprinot pārliecību – cenzu nosaka liktenis, nevis cilvēki. «Vienmēr esmu gribējusi ar kaut ko nodarboties,» saka grāmatu autore, «kāpēc nepievērsties rakstīšanai, ja nav citas iespējas strādāt?»
