Ja kāds jums teic, ka Venēcija ir apdrupusi un smird, neticiet viņam. Venēcija ir īsta.
Ja kāds jums teic, ka Venēcija ir apdrupusi un smird, neticiet viņam. Venēcija ir īsta. Tur neieraudzīsiet daudzu Eiropas pilsētu jau mazliet sintētisko sakoptību un pieklājīgos smaidus. Ja krāsots – tad neaizskarot seno meistaru pašcieņu, ja emocijas – tad vispārākajā pakāpē. Ūdeņu ieskautā pilsēta atļaus ziņkārīgam tūristam apbrīnot savu neparastību, taču ne vairāk. Jo tu neesi venēcietis. Tāpēc, nepretendējot uz pilnīgu šīs noslēpumainās pilsētas aprakstu, daži iespaidi, klātesot Venēcijas karnevālā, kas notika no februāra vidus līdz pat lielajam gavēnim.
Pavisam drīz, 25. martā, Venēcija svinēs savu dzimšanas dienu. Tā sakrīt ar Sv.Marka – Venēcijas aizbildņa – dzimšanas dienu. Dibināta 421. gadā uz vairāk nekā simts mazām, purvainām saliņām, Venēcija ir pratusi nosargāt savu neatkarību, jo to vienmēr ir ieskāvis šķidrais mūris – Adrijas jūras ūdeņi.
Tas izklausās tik vienkārši – lagūnas ūdeņos apmēram septiņu metru dziļumā tika dzīti simtiem miljonu ozola un gobas pāļu. Tik cieši, lai starp tiem nespētu ieplūst dzīvinošais skābeklis, līdz ar to sākt attīstīties mikroorganismi un bojāties koks. Tad virs pāļiem tika klātas Istrijas marmora plāksnes un būvēta vienīgā pilsēta, kurā ielas ir aizstātas ar kanāliem. Nepareizi – Venēcijā ir tikai viens kanāls – «Canal Grande», kura garums ir četri ar pusi kilometri, pārējie ir vienkārši upītes rio. Lai nokļūtu no viena krasta otrā, ir uzbūvēts ap 400 tiltu un tiltiņu.
Cepurītes ar zvārguļiem
Februāris ir aukstākais mēnesis Itālijā. Mēneša vidū gan spīdēja spoža saulīte, un latvietim 15 grādu šķita teju vai svētlaimes kalngals. Tā nedaudz vairāk nekā trīsdesmit ziņkārīgu un piedzīvojumus alkstošu Latvijas tūristu 17. februārī ar autobusu tika pievesti pie «Tronchetto» (kuģīšu piestātne), lai ar vaporeto (kaut kas līdzīgs upju tramvajam) pa Lielo kanālu tiktu aizvizināti līdz Venēcijas sirdij – Sv. Marka laukumam. Ar svētsvinīgām sejām kāri tveram «dzīvas» ilustrācijas no mākslas vēstures grāmatām – gotika, baroks, rokoko…
Bet tas jau ir pēc tam. Vispirms pat daudz pieredzējušie gidi un šoferi no ceļojumu firmas «Impro» atzīst, ka tādu tūristu koncentrāciju izdodas ieraudzīt reti. Vēlāk tā izšķīdīs Venēcijas ielās, ak, nepareizi – ielu jau tur nav. Valodu sajaukums kā pie Bābeles, tūristu autobusu skaitīšana nojūk pie trešā simta. Viņi visi tur ir ieradušies, lai piedalītos Venēcijas karnevālā, baudītu to un saplūstu ar to.
Pie kuģīšu piestātnes – pirmais bagātīgais ķēriens masku un suvenīru tirgotājiem. Nelielās pārdotuvēs vai vienkārši sakarinātas stendos pretī raugās bālas vai apgleznotas maskas ar caurumiem acu vietā. Zinātāji saka: tās nav īstās – plastmasas. Taču tūristiem vislabāk patīk košas, samtainas cepures ar zvārgulīšiem, kuru forma atgādina ākstu cepuri vai mīkstu, izplūkātu cilindru. Tādu uzliekot galvā, jūties kā karnevālam piederīgs, bet tai pašā laikā maska netraucē caur fotoaparāta vai videokameras aci ķert labākos kadrus. Šķita, ka itālieši gan tās galvā neliek, varbūt vienīgi bērni.
Pilsēta noveco
Diemžēl Venēcijas ziedu laiks ir garām. Par to liecina kaut vai tas, ka Venēcijā samazinās iedzīvotāju skaits. Kādreiz tur bijis pat ap 150 tūkstoši pilsoņu, bet deviņdesmito gadu vidū – tikai ap 70. Arī iedzīvotāju vidējais vecums ir pāri piecdesmit gadiem. Venēcijā nav dzemdību namu, tiek slēgtas skolas. Maksa par dzīvokli ir augsta, greznus apartamentus labprāt iegādājas bagāti ārzemnieki, kas tajos labākajā gadījumā pavada dažus mēnešus gadā. Vakarā klīstot (jeb maldoties) reti kura nama augšējos stāvos redz spīdam gaismu.
Dienā spožā saulē var redzēt, ka noveco arī pilsētas lepnie nami. Gluži kā cilvēks vecumā saraujas un kļūst sīkāks, Venēcijas pilis nemanāmi, bet tomēr slīd Adrijas jūrā.
Maskas kundze
Karnevāli šajā pilsētā bija pazīstami jau no viduslaikiem, kad Venēcijai bija brīvvalsts statuss. Tā bija vienīgā pilsēta Eiropā, kurā kurtizāņu arods bija legāls un pilsētā bija ap 11 tūkstošiem reģistrētu šīs senās profesijas pārstāvju. Labprāt maskējušies viņu klienti, lai paliktu nepazīstami.
18. gadsimtā pilsētā darbojās septiņi teātri, pastāvīgi bija atvērtas ap 200 kafejnīcas un daudzi kazino. Karnevālu atklāja ar baļļu sēriju. Līksmojas visi – sākot ar augstdzimušo dodžu līdz pat vienkāršai kalponītei. Tajā zūd sociālās atšķirības un cieņā ir prasti joki. Augstmanim tā bija iespēja nedomāt par savu kārtu, justies brīvi, bet, piemēram, meitene no mežģīņu darinātāju salas Burano beidzot varēja pati aplikt smalko darinājumu, kas tai ikdienā nebija ļauts. Visi bija vienādi. Bija tikai Signora Mąschera un Signore Mąschera. Teica, ka sievietes karnevāla laikā krājot grēkus, lai pēc tam visu gadu būtu ko izsūdzēt padrem.
Venēcijā kļuva hrestomātiskas dažas maskas. Populārs bija Mēra dakteris, kas seju slēpa zem baltas maskas ar garu knābjveida degunu, galvā – melna trīsstūrene, bet pāri – melns apmetnis. Uzskatīja, ka Mēra daktera maska spējot aizdzīt nāvējošo slimību.
Domino – venēciešu variantā balts un melns. Balta atlasa pusmaska, kurai piestiprināts melns zīds. Trīsstūraina cepure ar sudraba apdari, baltas zīda zeķes un melnas kurpes ar sprādzēm. Vēl populāri ir Arlekīns, kauslis Skaramušs, rupjais Pulčinella, kalpone Kolumbīne, kas valkā mežģīnes, priekšautiņu un nenēsā masku, un vēl daudzi klasisko itāļu komēdiju personāži.
1774. gadā pēc Senāta lēmuma slēgt kazino «Ridotto» pilsētas izpriecas sāka zaudēt spožumu. 1797. gadā Napoleons Bonaparts iekaroja Venēciju un aizliedza karnevālus.
Lai padarītu Venēciju tūristiem un arī pašiem itāliešiem interesantāku, 1979. gadā tika atjaunota senā karnevālu tradīcija.
Sv.Marka bazilika
Tāpat kā Venēcijā ir tikai viens īstais kanāls, tā te ir tikai viens īstais laukums – Piazza San Marco, pārējie ir campo. Tā ekskursantu bari galu galā tomēr nonāk Sv.Marka laukumā.
Tūristi baro slavenos Sv.Marka laukuma baložus. Tos, starp citu, kā draudzības un miera simbolu pirms vairāk nekā tūkstots gadiem venēciešiem dāvināja Bizantija. Uzskata, ka tagadējie pelēcīgie putni esot šo baložu pēcteči. Ekskursantu vajadzības – pirmajā vietā, tāpēc, lai pabarotu putnus, tiek piedāvāts pirkt turziņas ar putnu barību.
Lai iekļūtu Sv.Marka bazilikā, stāvam rindā un ir laiks uzzināt, ka arī šī grandiozā celtne ir būvēta uz pāļiem. Tās celtniecība uzsākta 829. gadā, bet tā iesvētīta 832. gadā. Baziliku pilnībā pabeidza tikai 1071. gadā.
Lai pilsētai būtu savs neapstrīdams pamats uzskatīt evaņģēlistu Sv.Marku par aizbildni, divi drosmīgi venēciešu tirgotāji 828. gadā no Aleksandrijas Ēģiptē izzaga un pārveda svētā pīšļus pāri jūrai laivā paslēptus zem cūkgaļas.
Mums laimējas, ēkas iekšpusē iekļūstam jau apmēram pēc pusstundas. Ja gribi uzkāpt bazilikas balkonā pie slavenajiem «dzīvajiem» zirgiem un apskatīt laukumu no augšas, šķiries no trīs tūkstošiem liru (apmēram Ls 1). Bet tas ir to vērts. Bronzas zirgus no Konstantinopoles Ceturtā krusta gājiena laikā atveda uz Venēciju. Pēc pilsētas krišanas Napoleons tos aizveda uz Parīzi, bet 1815. gadā zirgi atkal bija Venēcijā. No augšas labāk var redzēt arī bazilikas iekšpusi.
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, man vislielāko iespaidu atstāj no sīkiem krāsaina marmora gabaliņiem veidotā košā mozaīkas grīda. Tomēr kāds mierinājums nabaga grēciniekiem, kas neuzdrošinās pacelt acis augšup.
Svētku gājiens
Šogad izsludinātā karnevāla tēma ir «Ceļojums un ceļotāji». Smejamies, ka mums nav jāmaskojas – mēs jau tādi esam.
Sešos pēcpusdienā ir plānots svētku gājiens. Sv.Marka laukumā jau ir uzstādīta skatuve un liels ekrāns. Ja netiek klāt, gājiena norisi var vērot tajā.
Jau laikus uz estrādes spēlē orķestri un tautas mūzikas grupas. Seko ainiņas no klasiskajām itāļu komēdijām. Tad sākas gājiens. Tā priekšgalā zem grezna saulessarga iet Venēcijas valdnieks dodžs savā raksturīgajā zeltītajā cepurē. Tur ir kolektīvās «maskas» – milzīgas airu laivas galeras, tiek attēloti Venēcijas vēstures notikumi. Nav aizmirsts arī dzejnieks Bairons, kas it kā esot pārpeldējis lagūnu uz Lido salu. Gājienā piedalās no visas pasaules sabraukuši maskoti ļaudis. Pamanām arī kādu bērnu deju kolektīvu no Jūrmalas.
Nogājuši pa laukumu, karnevāla baudītāji izklīst kur nu kurais. Bagātākie var atļauties nopirkt ieejas karti kādā ballē (biļetes cena – ap Ls 100), kur malkos vīnu un priecāsies. Demokrātiskāk noskaņotie jeb trūcīgākie klīdīs pa naksnīgo pilsētu un izklaidēsies, kā prot. Gondolas un gondoljēri
Melni lakotās graciozās laiviņas ar koķeti šķībajiem purniņiem viegli slīd pa kanāliņiem. Samta spilvenos atlaidušies, zviln laiski tūristi. Varbūt vienīgi žiglie japānīši neizlaiž no rokām savas videokameras.
Klasiskais gondoljēra ietērps ir svītrains krekls un salmu platmale ar lentēm. Kamēr gondolas ir ieslidinātas starp lagūnas smiltīs sadzītajiem pāļiem, izskatīgi puiši ar žilbinošiem smaidiem aicina ekskursantus izbaudīt neaprakstāmu piedzīvojumu un, protams, salīgt par maksu. Ja piekrīti, nebrīnies, ka skaistā itālieša vietā tavu gondolu ar vienu airi var stūrēt neizskatīgs vīrelis. Smukulīši var būt tikai starpnieki.
Gondolas tiek gatavotas no deviņām koka šķirnēm un sastāv no 280 detaļām. Gatavu laiviņu sedz septiņas melnas lakas kārtas. Kādreiz katrs savu gondolu greznoja, kā gribēja, bet tad ar Senāta lēmumu tika atļauts gondolas priekšdaļā likt tikai metāla rotājums, kas atgādina dodža galvassegu. Vienīgi paša valdnieka laiva bija zeltīta.
Vai var būt Venēcijā un nebraukt ar gondolu? Var. Gondolā var sasēsties seši cilvēki. Bet tajā var braukt arī tikai viens – maksa par braucienu no tā nemainīsies. Sakarā ar ļaužu pieplūdumu uz karnevālu cenas ir cēlušās. Par pusstundas braucienu jāmaksā apmēram Ls 50.
Labirintu pilsēta
«Šī ir labirintu pilsēta. Tu ik dienas vari doties no tās pašas vietas uz to pašu vietu un ne reizes neizmantot to pašu ceļu. Ja ceļš izrādās tas pats, tu droši vien esi kļūdījies,» tā savā romānā «Kaislība» raksta Dženeta Vintersone. Par to pārliecinājāmies arī mēs. Tikko esi Marka laukuma burzmā, pagriezies ap vienu stūri, otru un nokļūsti vietā, kur ieliņa ir tik šaura, ka pat nevari izplest rokas. Šķiet, ka vēl tikai pirms stundas tur esi bijis – tie paši masku veikaliņi un Murano salas stikla pūtēju darinājumi, bet vairs nespēj orientēties. Vienīgā iespēja neatlaidīgi vērot māju stūrus, kur glābjošā bultiņa un uzraksts vēsta, ka šajā virzienā būs «Ponte Rialto», «Ponte Accademia» vai Marka laukums.
Karnevāls nebeidzas
Svētdien ap deviņiem vakarā Sv.Marka laukums ir tukšs. Par karnevālu liecina tikai saburzītas serpentīna strēmeles, konfeti krāsainie papīriņi un vienreiz lietojamo trauku paliekas. Noguruši un apreibuši, līksmotāji dodas projām. Aizvērušās gandrīz visas suvenīru bodītes. Tirgotāji bez dienas aktivitātes, bet tomēr ar smaidu sejā vēl piedāvā dažādus glītus nieciņus: rotaslietas ar masku motīviem, krāsainas stikla konfetītes, atslēgu piekariņus… Mēģinu nokaulēt, taču šis Itālijā tik klasiskais gājiens vairs neizdodas. Marka laukums ir dārgākā vieta, un karnevāls turpināsies vēl arī nākamās nedēļas nogalē. Ja būs iespēja, Venēcija mani atkal atvilinās pie sevis. Citreiz.
