Maršruts – Slovākija, Augstie Tatri. No pasaules augstākajiem kalniem zemākie, tāpēc īpaši piemēroti tādiem iesācējiem kā mēs. Augsto Tatru kalnu grēdas garums ir 27 kilometri, augstākā virsotne – 2658 metri.
Maršruts – Slovākija, Augstie Tatri. No pasaules augstākajiem kalniem zemākie, tāpēc īpaši piemēroti tādiem iesācējiem kā mēs. Augsto Tatru kalnu grēdas garums ir 27 kilometri, augstākā virsotne – 2658 metri. Kopā ap 300 virsotņu, un 25 pārsniedz 2500 metru atzīmi.
Piedāvājums doties uz kalniem un turklāt ar savu mašīnu man, pie rimtas dzīves pieradušai personai, nelikās īsti nopietns. Tomēr ļāvos vīra Kaspara pierunāšanai – viņš jau paspējis saslimt ar kalniem. Mierināja arī fakts, ka nebrauksim vieni, bet kopā ar pieredzes bagātiem ceļotājiem Ivetu un Aleksandru. Pēc viņu ieteikuma iegādājāmies piemērotus apavus un apģērbu, lai neizskatītos gluži pēc “čaiņikiem”. Tā Aleksandrs sauc tūristus, kas ierodas kalnos galīgi nepiemēroti.
Polijas trakums
Izbraucam divas mašīnas un pieci cilvēki, jo Ivetai un Aleksandram pievienojies viņu kolēģis Valērijs. Lietuvā ceļi labi, mašīnu maz, ļaudis tikai pamazām mostas un pošas uz savām katoļu baznīcām, jo ir svētdiena. Polijas robežu sasniedzam pēc četrām stundām. Priekšā kādas 15 mašīnas, un pēc pusstundas jau esam pāri. Mums jābrauc cauri Polijai dienvidu virzienā.
Parādās krāsas. Īpaši krāsainas ir daudzdzīvokļu mājas. Lielākās pilsētās acis ņirb no lielajiem reklāmu plakātiem. Bieži redzam lentītēm un mākslīgiem ziediem izrotātas svētvietas.
Poļi brauc ātri un brīžam ļoti riskanti. Apdzīvotas vietas seko cita citai, taču ierobežot ātrumu neviens īpaši negrasās.
Netālu no Varšavas iegādājamies saldos ķiršus pa taisno no milzīgiem augļu dārziem.
Ap deviņiem vakarā nonākam Krakovas pievārtē. Neticami, bet esam nobraukuši aptuveni 1000 kilometru. Samaksājuši nedaudz zlotu, nakšņojam kempingā!
Salūst automašīna
Tuvojoties Karkovai, esam iedvesmas pilni. Drīz apkārtne kļūs reāli kalnaina. Bet otra mašīna sāk dūmot. Par laimi, tuvumā ir neliels autoserviss, un poļu meistari nolemj auto uz nedēļu paturēt.
Ātri pāršķirojam mantas, sasēžamies visi mūsējā un, līdz maksimumam noslogoti, turpinām ceļu. Jābrauc tikai kādi 200 kilometri. Nokļūstam arī pamatīgā sastrēgumā, jo tiek paplašināts ceļš.
Dienvidpolija ir citāda. Ievērojam augstas un šauras kalnu mājas. Bērni stāv ar uzrakstiem, ka pieejamas vietas nakšņošanai. Suvenīru tirgotāji pārdod daudz aitādas izstrādājumu.
Slovākijas robežu šķērsojam mierīgā un klusā ielejā. Iveta bilst, ka drusku apskauž tos, kas kalnus “dzīvajā” redz pirmo reizi. Es esmu tas apskaužamais, un ir arī par ko! Pēc traukšanās pa līku loču ceļiem, kad bieži vien no augstuma svārstībām aizkrīt ausis, kalni iznirst graciozi, majestātiski un mazliet pat nereāli – kā ar roku aizsniedzami.
Iedvesma plok
Visā Augsto Tatru piekājē izvietojušās lielākas un mazākas kūrortpilsētiņas. Ziemā tur slēpo, vasarā kāpj. Tūristiem piedāvā arī izmantot pacēlājus, kalnu velosipēdus, rodeļus, laisties no kalna ar skuteri. Pilsētiņās var spēlēt tenisu, golfu, priecāties akvaparkos, braukt ar zirgiem. Cenas līdzīgi kā Latvijā.
Apmetamies villā, kas atrodas nelielā Stara Lesnas ciematā. Cena 10 eiro no cilvēka. Mūsu vietas internetā tika rezervētas jau pavasarī, taču viesnīcu un viesu māju ir tik daudz, ka, šķiet, tās varētu dabūt, pat iepriekš nepiesakot. Netālu atrodas arī kempings.
Ar kalnu ir tā – sākumā diezgan plašā joslā meža zona, tad mazās priedītes un tikai augšā klintis un akmeņi. Lai tiktu līdz turienei, paiet daudzas stundas.
Atbraukšanas dienā nolemjam mazliet pastaigāt pa kalna meža joslu. Skats īpatnējs un dabas varenību vēstošs, jo 2003. gada novembrī spēcīga vētra izgāzusi plašus mežu masīvus, atstājot tikai dažas lapegles.
Virzoties augšup pa noasfaltēto velotaku, aizvien skaudrāk pārņem apziņa, ka diez vai dižais kāpējs no manis sanāks.
Kalnu kristības
Nākamajā dienā gatavojamies doties kalnos uz visu dienu. Kaut ārā silts un saulains, somā liekam siltāku jaku un apģērbu, kas pasargā no lietus (augšā laiks var mainīties strauji), šokolādi, riekstus un žāvētos augļus ātrai enerģijas uzņemšanai.
Mēs ar Kasparu nolemjam Tatranska Lomnicā ar pacēlāju tikt līdz 1772 metru atzīmei, tur pa kalna sānu ir trase, pa kuru mēģināsim kāpt, cik nu varēsim. Pacēlājs ar pārsēšanos uzved trīs augstumos, ieskaitot 2625 metru augsto smaili, uz kuru neiet neviena kāpšanas trase. Biļete uz turieni un atpakaļ maksā aptuveni 20 latu, bet līdz mūsu augstumam turp samaksājam ap 4,50 latu.
Augšā jūtamies kā tirgus placī.Kafejnīca, soli, neliels kalnu ezeriņš, observatorija un cilvēku kņada. Šī vieta ir vairākuma galamērķis. Daudzi gaida lielā rindā uz augsto smaili, daudzi dzer alu un sauļojas. Kaspars deg nepacietībā doties tālāk, bet es klusībā apsveru, vai nepalikt turpat, jo bilde smuka un bez īpašas piepūles. Spēcīgi šīs domas uzmācas, kad pa stāvo krauju esam nedaudz pakāpušies. Pūšu, elšu un dusmojos uz sevi.
Taču tad nāk vienkāršs, bet izšķirošs lēmums, kas visai kalnu lietai piešķir jēgu. Mēs nolemjam paēst un nomest tempu. Tas nostrādā! Parādās enerģija, pielāgojam ātrumu un sākam virzīties pa kalna malu. Atklājas fantastiski skati, un es “piedzimstu” kalniem. Pirmais, ko ieraugu šajā piedzimšanā, ir milzīgie ar sīkiem ķērpjiem apaugušie un tādēļ zaļganie akmeņi. Tie man paliek vismīļākie. Īpaši krakšķošā skaņa.
Esam sākuši tvert brīnumu, ko nevar iemūžināt nevienā foto vai video aparātiņā. Galvenais šķiet plašums un dimensija apvienojumā ar spirgto kalnu gaisu. Par to ir vērts maksāt ar fizisko nogurumu un noberztajām kājām.
Katrā trasē pienāk brīdis, kad palikuši izturīgākie. Tie veido tādu kā brālību un sveicinās. Arī mēs.
Pacilāti un gandarīti iekarojam mūsu pirmo smaili apmēram divu stundu gājumā 2037 metru augstumā. Atpakaļ ceļš rit daudz ātrāk, bet ne vieglāk, jo strādā citas muskuļu grupas. Esam nolēmuši saviem spēkiem nokāpt no kalna un vēl aiziet mājās. Pārrēķinājāmies! Knapi velkot kājas un dažus uz leju vedošus posmus ejot atmuguriski, tomēr līdz galam tiekam.
Veldze termiskajos baseinos
Nu jā, nākamajā rītā sāp visas maliņas. Nolemjam glābties minerālo ūdeņu baseinos, kas atrodas ūdensparkā netālajā pilsētiņā. Ieeja maksā nepilnus trīs latus.
Parkā ir vairāki bērniem un pieaugušajiem izbūvēti baseini ar nedaudz pēc sēra dvakojošu necaurspīdīgu ūdeni uz kalnu fona. Viens baseins ir termisks. Temperatūra 37 grādi, un tajā iesaka sēdēt ne vairāk kā 20 minūšu.
Stalaktītu alas
Arī nākamajā dienā vēl joprojām sāp, tāpēc ar Kasparu braucam uz stalaktītu – stalagmītu alām. Tās atrodas apmēram 70 kilometru attālajā Demanovskas dabas parkā, sauktā arī par Slovākijas paradīzi. Ceļā beidzot redzam arī kaut ko no ikdienišķās Slovākijas. Pārsteidz vietējie ciematiņi. Tur ēkas izvietotas ar galiem pret ielu.
Man patīk šoseja ar netrūkstošo kalnu grēdu fonā un industriālu pieskaņu, jo ceļmalā redzam vairākus lielus uzņēmumus. Kaut iepriekš izpētījuši ceļu, tomēr uzskrienam uz ātrgaitas šosejas, par kuru negrasījāmies braukt, jo par to jāmaksā. Caurlaides var iegādāties kaut kur degvielas uzpildes stacijā, bet mums tās nav. Pie pirmās izdevības nogriežamies un braucam pa tikpat labas kvalitātes, bet daudz klusāku ceļu.
Demanovskas ielejā ir tik labs gaiss, ka uz turieni uzlabot veselību brauc astmas slimnieki. Redzam ledus alu, bet dodamies drusku tālāk skatīties stalaktītus. Ieejas biļete maksā ap trīs latiem.
Ekskursijas ir noteiktos laikos. Savācas paprāvs pulciņš, un visi, arī mēs, zinām, ka jāapģērbjas, jo temperatūra alā ir no plus viena līdz septiņiem grādiem. Un tur pil.
Ala ir milzīga un vietumis izgaismota. Ik pa brīdim tiek atskaņots ieraksts, kas stāsta par redzamo, bet nevienā mums saprotamā valodā. Tveram kārtējo dabas brīnumu, sajūsmināmies par pazemes upi. Ekskursija ilgst stundu.
Ūdens trase
Šorīt beidzot nekas vairs nesāp, tāpēc esam nobrieduši nopietnam maršrutam. Ar komfortablu vilcienu apmēram stundas attālumā dodamies uz Štrebske Pleso. Šī pilsētiņa jau ir drusku augstāk, tāpēc meža josla nešķiet tik vienmuļa. Šoreiz soļojam pa akmeņainu taku. Jo augstāk kāpjam, jo skaļākas kļūst ūdens šalkas. Izrādās, takai blakus tek kalnu upīte. Tajā ir tik labs ūdens, ka droši ņemam dzeršanai. Maršrutā sastopam arī lielākus un mazākus ūdenskritumus. Tāda paprāvāka vienu malu arī šķērsojam, pirmo reizi redzu ķēdes, kur pieturēties, bet Iveta un Aleksandrs stāsta, ka šā gada karstā vasara iespaidojusi arī ūdeņu bagātību kalnos, tāpēc īsti pa ūdeni brist nesanāk.
Apbrīnojam dabas radītos akmensdārziņus. Bet turpat jau ir sniegs, ko varēsim pat pataustīt un vietumis šķērsot. Šī trase ir kāpiens starp kalniem pa tādām kā terasveidīgām ielejām. Redzam daudz ezeriņu, augstāk tos daļēji sedz ledus.
Pašā augšā, kalnu pārejā, kāpiens ir pagrūts, bet aizraujošs. Tikai nedaudzi dodas līdz galam. Izbaudām arī drusciņ alpīnisma, jo jāuzrāpjas pa diezgan stāvām dažu metru augstām klintīm. Atkal var turēties pie ķēdēm, bet es labāk ķeros pie klintīm. Nu izdodas taču! Lejā laižamies otrā pusē.
Šoreiz ejam līdz pacēlājam, kas gan ir krietni zemāk, bet vismaz pēdējo posmu esam nolēmuši saudzēt kājas. Lejā secinām, ka maršruts mums prasījis septiņas stundas. Esam pārlaimīgi!
Atvadu trase
Pēdējā dienā spīd saulīte, un izlemjam nedaudz pastaigāties kalnos. Izrādījās – uz piecām stundām! Vispirms ar vilcienu nokļūstam Starij Smokovecā. Atrodam kalnu vilcieniņu, kas uzved mūs vēl augstāk, un sākam ceļu. Daudz tūristu, un drīz vien arī redzam – kāpēc. Tur ir vēl lielāka kalnu upe un skaists ūdenskritums. Tas ir ceļā līdz pirmajai kalnu kafejnīcai (čatam) stundas un piecpadsmit minūšu gājuma attālumā. Mūsu mērķis – nokļūt līdz čatam, kas ir vēl divu stundu attālumā. Ceļā sastopam preču piegādātājus. Šiem spēcīgajiem puišiem viss jāuznes un jānones, tāpēc īpaši augstajos čatos preces ir dārgas un cenas noteiktas ne pēc vērtības, bet svara. Tā vienā cenā ir alus un minerālūdens.
Tūristi, kas pakāpušies vēl augstāk, nonāk vietā, kur aizraujas elpa. Redzam fantastisku ziedošu ieleju, kurai cauri plūst kalnu upīte.
Tālāk kāpiens stāvs, atdodam tam visus spēkus, bet līdz čatam tiekam. Manām pirmos nopietnos alpīnistus, kas lēni ceļas augšā, apkrauti ar milzīgām mugursomām, auklām un ķiverēm. Viņi dosies tālāk pāri pārejai.
Augšā ir liels un dziļš ezers, milzu akmeņi, jauniešu bariņš pikojas. Bet mēs dodamies atpakaļ, mīļi atvadoties no kalniem. Domās jau esam izstrādājuši nākamās kāpšanas trases, jo zinām, ka tur vēl atgriezīsimies!
Ceļš negaisā
Mājupceļā Krakovā mūsu pirmā ekipāža veiksmīgi atgūst savu mašīnu. Lietuvā tiekam ap pulksten 11 vakarā. Tagad nu gan uz robežas redzam garu smago kravas mašīnu rindu. Tā ir kā ugunīga siena, kas apžilbina acis. Jo tālāk braucam, jo dziļāk naktī. Mašīnu atkal maz, bet netālu no Šauļiem iekļūstam spēcīgā negaisā. Blakus zibeņo un aumaļām līst, un arī tās ir nepiedzīvotas sajūtas.
P.S. Šis brīnišķīgais ceļojums mums izmaksāja kādus 330 latus!
