Latvijā vienmēr būs lietas, par kurām varēs rakstīt ar nemainīgu regularitāti. Viena noteikti saistīta ar situāciju uz ceļiem. Sākot ar brauktuvju nemainīgo (ne)kvalitāti un beidzot ar ceļu satiksmes dalībniekiem.
Latvijā vienmēr būs lietas, par kurām varēs rakstīt ar nemainīgu regularitāti. Viena noteikti saistīta ar situāciju uz ceļiem. Sākot ar brauktuvju nemainīgo (ne)kvalitāti un beidzot ar ceļu satiksmes dalībniekiem. Lai tiktu galā ar nedisciplinētiem vadītājiem, ne pārāk sen tika atjaunota vēl padomju gados zināmā soda punktu sistēma. Labi atceramies, ar kādu autovadītāju un viņu brīvprātīgo advokātu pretestību tai nācās savos pirmsākumos sastapties. Nekas briesmīgs nenotika. Daļai agresīvo braucēju bailes no lielāka naudas soda un iespējas sākt krāt soda punktus lika pārvērtēt savu uzvedību, sēžoties pie stūres. Ar nožēlu jāsecina, ka tikai pamatīgi soda punkti, vērā ņemama soda nauda un reālas iespējas lūkoties debesīs pa rūtotu logu samazinājušas dzērumā noķerto transporta līdzekļu vadītāju skaitu. Nelīdzēja nedz moralizēšana, nedz atraktīvas reklāmas kampaņas, piemēram, baidot autovadītājus, jāņošanas neprātā apskurbušus, nesēsties pie braucamo stūres. Jāsecina, nekas cits kā arvien bargāki sodi mūs nepiespiedīs domāt un uzvesties daudzmaz civilizēti arī uz ceļiem. Starp citu, no ceļu satiksmes noteikumu skatupunkta raugoties, kājāmgājējs ir tāds pats satiksmes dalībnieks kā autovadītājs vai pasažieris.
Tieši kājāmgājējus ik rudeni ar gluži vai nemainīgu regularitāti – vismaz viens dienā – Latvijā notriec garām vai pretī braucošie transporta līdzekļi. Vairums cietušo gūst smagas traumas vai pat zaudē dzīvību. Iemesls vecum vecais – gājēji, piedodiet par skarbajiem vārdiem, kā tādi klīstošie holandieši tumsā var pārvietoties pa jebkuru ceļa daļu. Fizika šajā gadījumā palikusi tā pati vecā – braucoša transporta līdzekļa masa būs vienmēr lielāka par šāda negaidīti ceļā gadījušos cilvēka masu. Tādējādi bremzējošu riepu kaucoņa un dobjš cilvēka ķermeņa sadursmes troksnis ar automašīnu. Nav runa par autovadītājiem, kuri, asti kājstarpē ierāvuši, steidz aizbēgt no negadījuma vietas, atstājot bieži vien bezpalīdzīgi mirstošu cilvēku. Nelieši viennozīmīgi. Runa par autovadītājiem, kuri kļūst par slepkavām pret paša gribu.
Katru gadu visi, kam iespējams tikt pie plašsaziņas līdzekļiem, galvenokārt policisti un mediķi, nenogurstoši atkārto – neredzams gājējs uz ceļa ir potenciāli miris. Tikpat ilgi šie neredzamie gājēji, kas kā spoki negaidīti iznirst braucošas automašīnas priekšā, iet bojā uz ceļiem. Pērn jau tika rīkota akcija, lai gājēji izmantotu atstarotājus tumšajā diennakts laikā. Vienubrīd šķita, ka mūsu cilvēki būs ieklausījušies saprāta balsī. Vismaz pagājušajā rudens/ziemas/pavasara sezonas laikā uz ceļa varēja sastapt vairāk kājāmgājēju un velosipēdistu ar atstarotājiem nekā bez tiem. Šogad acīmredzot viss iegājis vecajās sliedēs. Atstarotājus nav gadījies redzēt gandrīz nevienam kājāmgājējam. Tieši tādēļ Valsts policija atkal rīko jaunu kampaņu, aicinot lietot gaismas atstarotājus. Pērn dažādu organizāciju un uzņēmumu akciju laikā daudzviet iedzīvotāji tos saņēma bez maksas. Tagad par šādām akcijām nekas vēl nav dzirdēts. Tāpēc, cik noprotams, mūsu pašnāvnieki gaidīs līdz pēdējam elpas vilcienam un atstarotājus nedz iegādāsies, nedz arī lietos. Ko lai dara – katrs pats sava likteņa kalējs. Stulbākais, ja nakts melnumā šādam it kā pieaugušam divkājainim pie rokas līdzās tipina bērns. Pirmkārt, viņš var gūt smagas traumas vai iet bojā. Otrkārt, mazajam cilvēciņam veidojas dzīvībai nedrošs uzvedības modelis. Sajūta, ka gājēji šogad vienojušies viņiem pašiem jautrā spēlītē “Vadītāj, vai tu mani redzi?”. Galvenā balva – paliek dzīvs.
