Pirms daudziem, daudziem gadiem bērnības dienu vasaras pavadīju vectēva mājās Liepājas rajona Pērkonē.
Pirms daudziem, daudziem gadiem bērnības dienu vasaras pavadīju vectēva mājās Liepājas rajona Pērkonē. Dzīvojām netālu no jūras mājā, kuru vectēvs bija cēlis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Bērnība un pusaudžu gadi pagāja kā jau laukos – darbi dārzā un, protams, cauru dienu dzīvošanās pie jūras ar kaimiņpuikām. Tikai ar dzīvošanos pa jūru bija bēda, jo to “okupējuši” padomju robežsargi. Tas nozīmēja, ka mūs laiku pa laikam no jūras dzina projām patruļas. Laikam domāja, ka tik kāds no mums nedodas peldējumā līdz PSRS robežai, kas tajā vietā atradās divpadsmit jūras jūdžu attālumā. Dažreiz gadījās arī krist viņu nagos, un tad līdz “personības noskaidrošanai”, kas ilga kādu pusdienu, pavadījām viņu mītnē, virtuvē mizojot kartupeļus.
Protams, bija sarunas gan ar vecotēvu, gan vecomāti par tiem tālajiem laikiem, kad viņi bija jauni, un es izrādījos īsts “zvejnieka mazdēls”. Selgā reņģes ķert vectēvs braucis līdz pat kara beigām. Vien “vācu laikā” bijis jāuzmanās no peldošām mīnām. Punktu Liepājas puses piekrastes zvejai pielikusi padomju vara. Izrādās, ik pa laikam vajadzējis atjaunot atļauju iziešanai jūrā, bet neilgi pēc kara beigām kādu dienu tāda vairs nav dota. Nācās vien doties kolhoza darbos. Paldies Dievam, viņiem un tuvākajiem radiem Baigajā vasarā 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izdevās izbēgt no izsūtīšanas uz Sibīrijas moku ceļiem un iespējamās nāves.
Visu to dzirdēju no vectēva un vecāsmātes, daudz ko atceros, bet vēl vairāk ir tā, ko neatceros. Un atzīšos, – rūgti nožēloju. Tāpēc, satiekot ikvienu aizgājušo dienu dzīvo liecinieku, kāri tveru viņu stāstīto par pārdzīvoto, tālaika ieražām, pat runas veidu un izteicieniem.
Pierasts, ka jau daudzus gadus tieši šodien, 14. jūnijā, plašsaziņas līdzekļos vieta un laiks atvēlēts 1941. gada notikumiem. Toreiz, kas tautas atmiņās iegājis ar Baigā gada vārdu, Golgātas ceļu sāka daudzi tūkstoši Latvijas un mūsu brāļu tautu Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju. Šajā dienā savulaik izsūtītie, kuru skaits starp dzīvajiem paliek arvien mazāks, satiekas, atceras pagājušo. Un tieši šajās dienās ar zināmām šausmām atkal ieraugu, ka mēs, kam par šo laiku ir tikai citu atmiņas, nevēlamies ieklausīties vēl tajos nedaudzajos dzīvajos, kas to var pastāstīt nepastarpināti. Varbūt tieši šodien ir svarīgi ieklausīties tajos, kas pulcēsies pie ugunskuriem un atcerēsies to, ko mēs neesam piedzīvojuši? Varbūt arī kāds no mums ir “zvejnieka mazdēls”?
